Versija, pēc kuras smiekli ir nodevība, man šķiet nepilnīga. Nodevība ir apzināts akts, bet kāda iemesla pēc mūs var pievilkt sabrukums? Kāda melna cerība šeit atplaiksnī cilvēkam? Tās totālā bezvērtība padara neiespējamu jebkuru racionālu skaidrojumu. Velti šo nesātīgo tieksmi samīdījušas daudzas kultūras. Tā mums dota tikpat nenovēršami kā, piemēram, divkā- jainība. Tam, kurš cēlonības meklējumos atmet visas ar nolūku radītās hipotēzes gan to augstākās aizgādniecības, gan dēmoniskajos variantos, pāri paliek
tikai demonoloģijas racionālais surogāts — statistika. Tādējādi pēdas ved no aptumšotās, trūdējuma smakas piedvakotās istabas uz manu matemātisko antropoģenēzi; ar stohastikas formulu palīdzību es centos atpestīt sevi no derdzīgās burvestības. Taču arī tas ir tikai pieņēmums, sava veida saprāta pašaizsardzības reflekss.
Es labi apzinos, ka viss, ko šeit rakstu, mazliet pārstatot akcentus, viegli būtu pavēršams manā labā — un kāds no maniem vēlākajiem biogrāfiem to arī pacentīsies izdarīt. Viņš pierādīs, ka es ar intelekta palīdzību esmu iegrožojis savu raksturu un guvis šajā virzienā varonīgu uzvaru, bet nozākājis sevi esmu, dzīdamies pēc pašattīrīšanās.