Tāds darbs patiktu Freidam, kurš kļuvis par psiholoģijas Ptole- meju, jo tagad jau ikviens, virknēdams epiciklu uz epicikla, sekodams viņam, var izskaidrot cilvēciskus fenomenus, un visa šī celtne mūs noteikti ietekmē, tāpēc ka tā ir estētiska. Idillisko versiju viņš nomai­nījis ar grotesko, neatskārstot, ka paliek par estētikas vergu. It kā būtu svarīgi operu antropoloģijā aizvie­tot ar traģikomēdiju.

Taču lai mans pēcnāves biogrāfs velti nepūlas; nekādas apoloģijas man nav vajadzīgs, jo manu pie­pūli nosacījusi ziņkāre, kurai nav nekā kopēja ar vai­nas apziņu. Es gribēju izprast — vienīgi izprast un neko vairāk. Ļaunuma nesavtīgums cilvēkā ir taču vienīgais atbalsts teoloģiskai argumentācijai, jo teodiceja meklē atbildi jautājumam, no kurienes radu­sies īpašība, kuru nav devusi ne Daba, ne Kultūra. Humānistiskajā pieredzes materiālā nemitīgi iegrem­dētais un līdz ar to antropocentriskais aparāts galu galā var samierināties ar tādu uztveri, pēc kuras radī­šanas akts ir tikai mazliet baismīga paniekošanās.

Doma par Radītāju, kurš vienkārši pajokojies, ir visai pievilcīga, taču šeit nokļūstam burvju lokā, jo

mēs viņu iztēlojamies par ļaunu ne tāpēc, ka viņš mūs tādus radījis, bet gan tāpēc, ka mēs paši tādi esam. Ņemot vērā cilvēka marģinālo nenozīmīgumu un pilnīgo niecīgumu, salīdzinot ar Kosmosu, par ko mūs pārliecina zinātne, manihejiskais mīts izskatās līdz trivialitātei primitīvs.