Pasacīšu to vēl citiem vārdiem: ja pasaules radīšana patiešām notikusi — es gan tai neticu —, tad šim aktam nepieciešamais zināšanu līmenis ir jau tik augsts, ka tur vairs nav vietas muļķīgai blēņdarībai. Jo — un tieši tas ir viss manas ticības credo — nekas līdzīgs ļaunā perfektai gudrībai nav iespējams. Saprāta secinājumi man pierāda, ka Radītājs nevar būt sīks blēdis un krāpnieks, kurš ironiski pasmejas par to, ko pats radījis. Tas, ko mēs uzskatām par ļauna nodoma sekām, varētu tikt izprasts vienīgi kā parasts misēklis vai kļūda, bet tad mēs nokļūstam neeksistējošas teoloģijas jomā, kura atzītu aprobežotas dievības. Un tādā gadījumā viņu prakses lauks nav nekas cits kā mana ikdienas darba novads, un proti, statistika.
Katrs bērns neapzināti izdara atklājumus, no kādiem izaugušas Gibsa un Bolcmana pasaules, jo īstenību viņš uztver kā iespēju daudzveidību, kuras tik viegli atšķiramas un realizējamas, it kā tas notiktu pavisam stihiski. Visapkārt bērnam plešas liels skaits virtuālo pasauļu, pilnīgi svešs viņam ir Paskala kosmoss, kas atgādina pulksteņa gājienā sastingušu, gausi kustošos līķi. Brieduma pārakmeņotā saskaņa vēlāk iznīcina šo sākotnējo bagātību. Ja šī bērnības uztvere šķiet vienpusīga, kaut vai tādēļ, ka par iekšējo brīvību bērnam jāpateicas savai ignorancei un nevis izvēlei, tad beigu beigās tāda ir jebkura uztvere.