Reizē ar iztēles sabrukumu man mantojumā no visa pāri palika tikai kāds mazumiņš, sava veida permanenta nesaskaņa ar īstenību, bet šī nesaskaņa drīzāk atgādināja dusmas nekā noraidī­jumu. Jau mani smiekli bija noliegums, — kas zina, varbūt pat krasāks nekā pašnāvība. Tagad, sešdesmit divu gadu vecumā, es varu tajā atzīties, bet matemā­tika bija tikai vēlākā šīs nostājas konsekvence. Tā uzskatāma par manu otrreizējo dezertēšanu.

Es to saku pārnestā nozīmē, taču lūdzu mani uzklausīt. Es nodevu savu mirstošo māti un līdz ar to visus cilvēkus; smiedamies es nostājos tās varenības pusē, kas bija lielāka par viņu spēku, un, kaut arī tā bija riebīga, es citas izejas neredzēju. Bet vēlāk es pārliecinājos, ka šo pretinieku, kurš ir visuresošs, arī mūsos pašos savijis sev ligzdu, es tāpat varu nodot, vismaz līdz zināmai pakāpei, jo matemātika ir neat­karīga no pasaules.

Laiks parādīja, ka esmu vēlreiz kļūdījies. Patiesībā nostāties nāves pusē — pret dzīvību un matemātikas pusē — pret pasauli nav iespējams. Šāda nostāšanās nozīmē tikai pašiznīcināšanos. Lai ko mēs arī neda­rītu, tas tiek darīts dzīvē, un pieredze rāda, ka mate­mātika tāpat nav nekāds īstens patvērums, jo iemie­sojumu tā gūst valodā. Šis informācijas augs iesak­ņojies pasaulē un mūsos. Šāds salīdzinājums aiz­vien pavadījis mani, pat tad, kad es vēl nepratu to pārtulkot pierādījumu valodā.