Matemātikā es meklēju to, kas bija vērtīgs bērnībā — pasauļu daudzveidību, kura tik viegli izārda saistību ar mums uztiepto pasauli, it kā tai nebūtu šā spēka, kas sakņojas arī mūsos pašos, taču ir tik pamatīgi apslēpts, ka mēs varam to aizmirst. Vienīgi vēlāk, kā ikviens matemātiķis, es ar izbrīnu pārliecinājos, cik satricinoši negaidīta un neticami vispusīga ir šī darbība, kas sākumā šķiet līdzināmies rotaļai. Mēs lepni ienirstam tajā, klaji un nepārprotami atraudami domu no pasaules ar patvaļīgiem spriedumiem, kuri ir tikpat apodiktiski kā pats radīšanas akts, un tādā veidā definitīvi noslēdzam loku, lai atrautos no visa šā samudžinājuma, kurā mums lemts dzīvot.
Bet tieši šī atsacīšanās, šis radikālais saišu pārrāvums noved mūs līdz parādību serdei, un bēgšana izrādās par ieguvi, dezertēšana — par izpratni, šķiršanās — par apvienošanos. Un tajā pašā laikā tā atklāj mums, ka bēgšana bijusi tikai šķietama, jo mēs atgriežamies pie tā paša, no kā pūlējāmies izvairīties. Ienaidnieks pārvēršas par sabiedroto, un mēs sasniedzam tādu apskaidrotību, kurā pasaule, klusu ciešot, liek mums saprast, ka tikai ar tās palīdzību varam to pārvarēt. Tādā veidā bailes norimst un kļūst par sajūsmu tajā īpašā patvērumā, kura slēptākās dzīles nav nekas cits kā saskare ar vienotās pasaules virsmu.