Matemātika nekad neatklāj un neatsedz cilvēku tādā mērā, kā to izpauž jebkura cita cilvēka darbības nozare: paša ķermenības abstrahēšanās, kas tajā panākta, nav ne ar ko citu salīdzināma. Ja kādu šie vārdi ieinteresētu, tas lai iepazīstas ar maniem darbiem. Šeit pasacīšu tikai to, ka pasaules kārtība ielē- jusies cilvēku valodā kopš vissākotnējākiem laikiem, kad šī valoda radusies; matemātika ieslēpta jebkurā valodā, un tā mums tikai jāatrod, nevis jāizgudro.
Tas, kas tajā ir lapotne, nav atdalāms no sakņojuma; tā radusies ne jau pēdējo trīs vai astoņi simts gadu civilizācijas vēstures tecējumā, bet gan valodas evolūcijas tūkstošgadēs, cilvēka nemirstīgajās sadursmēs ar apkārtējo vidi, starpupju un starpcil- vēku visagrīnākajā posmā. Valoda tikpat lielā mērā ir gudrāka par ikviena cilvēka saprātu, cik gudrāks par indivīda apziņu ir tā ķermenis dzīvības procesa plūsmas vispusīgā stihiskā apjautā. Abu evolūcijas paveidu — dzīvās matērijas un informatīvās runas mantojumu mēs vēl ne tuvu neesam apguvuši, bet jau sapņojam, kā pārspēt to .nospraustās robežas.
Šeit sacīto varētu uzskatīt par dikdienīgu filozofēšanu, taču tāda nekādā ziņā nav mani secinājumi par matemātisko jēdzienu lingvistisko ģenēzi jeb atziņa, ka šie jēdzieni nav radušies ne no priekšmetu pārskai- tamības, ne arī no saprāta atjautības.