Iemesli, kuru dēļ esmu kļuvis matemātiķis, bez šau- bām, ir daudzveidīgi, taču viens no galvenajiem bija manas spējas, bez kurām es šajā jomā būtu paveicis ne vairāk kā kuprītis vieglatlētikā, pretendēdams uz rekordista titulu. Es nezinu, vai šajos notikumos, kurus gribu atstāstīt, kāda loma bijusi iemesliem, kuri attiecināmi uz raksturu, bet ne uz talantu, taču šādu varbūtību neuzskatu par izslēgtu, jo paši notikumi risinājās tādos mērogos, ka ne dabiskajai kautrībai, ne arī lepnumam šeit nevar būt nekādas nozīmes.
Atmiņu autori kļūst līdz pēdējam atklāti, ja viņiem liekas, ka par sevi pastāstītais ir ārkārtīgi svarīgs. Es turpretim par vaļsirdības priekšnosacījumu uzskatu atziņu, ka manai personībai nav itin nekādas nozīmes, tas ir, principā uz gluži nepanesamu pašatklāsmi mani paskubina vienīgi nespēja atšķirt, kur beidzas personiskās kompozīcijas statistiskais untums un kur sākas vispārējās, no sugas atkarīgās likumsakarības.
Dažādās nozarēs apgūstamas gan reālas zināšanas, gan arī tikai tādas, kas rada mums garīgu komfortu, pie kam tām abām nemaz nav jāsakrīt. Šo divu zināšanu paveidu atšķirība antropoloģijā atrodas jau uz neiespējamā robežas.