Toties, runājot par izciliem zinātniekiem, spēkā vēl aizvien ir vecais stereotips. Māksliniekus mēs jau uztveram kā miesai piesaistītu gara substanci, literatūrzinātnieki drīkst runāt par Oskara Vailda homoseksuālismu, bet grūti iztēloties zinātnes vēsturnieku, kurš līdzīgā kārtā aplūkotu fizi­kas jaunveidotājus. Tos mēs tiecamies redzēt nelokā­mus, nevainojamus, un vēsturiskās pārmaiņas izpau­žas vienīgi viņu dzīves vietas izmaiņās. Politiķis var būt nelietis, palikdams dižens politiķis, toties ģeniāls nelietis ir contradictio in adiecto[1], jo nelietība neesot savienojama ar ģenialitāti. Tā nosaka šodien pieņem­tās mērauklas.

Tiesa, psihoanalītiķu grupa Mičiganā nopūlējās šajā ziņā kaut ko grozīt, diemžēl gan visai triviālā kārtā. Fiziķiem raksturīgo noslieci uz teoretizēšanu šie pētnieki atvedināja no seksuāliem traucējumiem. Psihoanalītiskā doktrīna cilvēkā atklāj lopiņu, kuram sedlos iesēdusies sirdsapziņa, un tam visam ir fatāls rezultāts: apsedlotais lopiņš zem dievišķīgā jātnieka jūtas pārlieku neērti, bet jātniekai^i šādā situācijā nemaz neklājas labāk, jo viņam jānopūlas ne tikai, lai lopiņu apvaldītu, bet vēl lai to padarītu arī nere­dzamu. Koncepcija, pēc kuras mūsos iemīt sens dzīv­nieks, kas aizlēkšo ar sev mugurā žākleniski uztupi­nāto jaunlaiku saprātu, nav nekas cits kā mitoloģisko primitīvismu konglomerāts.