Ja mēs neko tik slikti nepa­zīstam kā paši sevi, tad droši vien tāpēc, ka mēs, nemitīgi kāpinādami alkas pēc zināšanām, kuras nesatur informāciju par cilvēku veidojošajiem fakto­riem, jau iepriekš, paši to nemaz neapjauzdami, atmetam iespēju, ka visneiedomājamākās nejaušības varētu būt savienotas ar visdziļāko nepieciešamību.

Kādreiz es vienam no saviem draugiem izstrādāju programmu eksperimentam, kurš dibinājās uz to, ka skaitļojamās mašīnas vidē tika modelēta neitrālu būtņu kopa jeb tādi homeostati, kuriem vajadzēja šo vidi izzināt, lai gan sākotnējā stadijā tie paši bija bez jebkādām «emocionālām» vai «ētiskām» iezīmēm. Šīs būtnes vairojās — protams, tikai mašīnā, tāpēc profāns šo savdabīgo procesu nosauktu par sava veida «aplēses» formu, — un pēc vairākiem desmi­tiem «paaudžu» visos «eksemplāros» aizvien no jauna parādījās mums pilnīgi neizprotama iezīme, ko varēja uzskatīt par īpatnēju «agresivitātes» ekvivalentu. Pēc neizsakāmi grūtām un veltīgām pārbaudes aplēsēm mans izmisušais draugs beidzot — un vienīgi tikai aiz izmisuma — ņēmās pārkontrolēt pat visnebūtis­kākās eksperimenta detaļas, un tad izrādījās, ka viens no relejiem reaģēja uz gaisa mitruma izmaiņām, kas arī izrādījās par nepazīto novirzes cēloni.

Rakstot šīs rindas, man grūti nedomāt par piemi­nēto eksperimentu, jo vai tad nevarēja notikt tā, ka sociālā progresa kāpinātāja līkne mūs izrāva no dzīv­nieku valsts, kad mēs šādam pacēlumam principā nebijām sagatavoti?