Sabiedrisko saišu veidošanās taču sākās tad, kolīdz cilvēku veidojošie atomi uzrādīja satuvināšanās sākotnējās spējas. Šie atomi bija tikai bioloģiski apstrādāta izejviela, kas atbilda vienīgi tipiski bioloģiskiem kritērijiem, bet šī sakustēšanās, šis spējais grūdiens augšup mūs izrāva no agrākās vides un aiznesa civilizācijas izplatījumā. Vai šāds starts būtu varējis neuztvert bioloģiskajā materiālā nejaušu līdzību pēdas, līdzīgi tam, kā jūras dibenā nolaistā zonde izceļ virspusē ne tikai meklēto, bet arī gadījuma rakstura smelkni un drazas? Prātā man.nāk perfektās skaitļojamās mašīnas savilgušais relejs. Kāpēc gan lai tas process, kura rezultātā mēs esam radušies, būtu absolūti ideāls — vienalga, no kāda viedokļa raugoties? Taču ne mēs, ne mūsu filozofi neiedrošinās iedomāties, ka sugas neatkārtojamība un vienreizīgums nepavisam vēl nenosaka kaut kādu tai kopš rašanās brīža piemītošu pilnestību, tāpat kā tā nav meklējama katra atsevišķa vienpatņa šūpulī.
Ļoti interesants ir tas fakts, ka nepilnestības pazīmes, kas sastopamas mūsos kā sugas pārstāvjos, nekad nevienā reliģijā nav atzītas par to, kas tās patiešām ir, un proti, par kļūmīgas norises rezultātu, bet, gluži pretēji, praktiski visām reliģijām kopēja ir pārliecība, ka cilvēka nepilnestība radusies divu savstarpēji naidīgu, antagonistisku perfektu spēku demiurģiskas sadursmes rezultātā.