Gaišā pilnestība sadūrās ar tumšo, un radās cilvēks: tā skan šo reliģiju formula. Mana koncepcija skanētu vulgāri tikai tad, ja tā būtu aplama, — bet vai tā tas ir, mēs nezinām. Mans iepriekš pieminētais draugs to pārformu- lēja karikatūristiskā veidā, sacīdams, ka pēc Hogarta uzskatiem, cilvēce atgādina kuprīti, kurš, neapzinādamies, ka viņš varētu kuprītis arī nebūt, jau tūkstošiem gadu savā kuprī meklē augstākās nepieciešamības pazīmes, jo gatavs piekrist jebkurai versijai, izņemot tādu, pēc kuras viņa kroplībai ir vienkārši gadījuma raksturs, ka neviens viņam to nav veltījis kā augstākā saprāta balvu, ka tā nevienam un nekādā ziņā nav vajadzīga, tāpēc ka to nosacījuši vienīgi antropoģenēzes līkloči un novirzes.
Taču es gribētu runāt par sevi, bet ne par cilvēci kā sugu. Nezinu, kur tas radies un kas manī to izveidojis, bet vēl tagad, kad apritējuši tik daudz gadu, es sevī varu samanīt nenovecojušos ļaunumu, jo primitīvāko refleksu enerģija nekad neizsīkst. Vai es būtu tiecies iemantot skandālista slavu? Vairākus gadu desmitus es darbojos kā rektifikācijas aparāts, ražodams destilātu, no kura izauga manu darbu kaudze, kā arī to izraisītās hagiogrāfijas sniegums.