Ja iebildīsiet, ka jums nav daļas gar tās aparatūras iekšējo struktūru, kuru šeit esmu cēlis dienas gaismā, ņemiet vērā, ka es tās barības tīrībā, ar kādu esmu jūs pamielojis, saskatu visu manu noslēpumu palie­kamas zīmes.

Matemātika man nebija nekāds idillisks miera nostūris, bet gan drīzāk salmiņš, pie kura ķeras slī­cējs, katedrāle, kurā es, neticīgais, iegāju, jo tur val­dīja treuga Dei[2]. nav nekāda nejaušība, ka mans gal­venais metamatemātiskais darbs atzīts par destruktīvu. Un tāpat ne jau aiz nejaušības es neat­griezeniskām šaubām pakļāvu matemātiskās dedukci­jas pamatus un analītiskuma jēdzienu loģikā. Es pavērsu statistikas ieročus pret pašiem to pama­tiem — un tie sagruva. Es nevarēju būt sātans pazemē un eņģelis saules mirdzumā. Es radīju, taču uz krāsmatām, un taisnība ir Jovitam, ka es vairāk patiesību esmu atņēmis nekā no jauna sniedzis.

Par šo negatīvo bilanci vainoja laikmetu, nevis mani, jo es taču nācu pēc Rasela un Gedla, pēc tam, kad pirmais jau bija atklājis plaisas kristāla pils pa­matos, bet otrs tos izļodzījis. Tāpēc arī tika atzīts, ka esmu darbojies saskaņā ar laikmeta garu. Bez šaubām. Taču trīsšķautņu smaragds nepārstāj būt trīsšķautņu smaragds arī tad, kad izveidotā mozaikā tas kļūst par cilvēka aci.