Ne reizi vien esmu domājis par to, kas ar mani notiktu, ja es būtu dzimis kādā no tām četri tūkstoši par primitīvām dēvētām kultūrām, kas bija radušās pirms mūsējās astoņdesmit tūkstošu gadu ilgā laika bezdibenī, kuru mūsu iztēles aprobežotība pazemina par patiesās vēstures priekšlauku vai uzgaidāmo telpu. Dažās no tām es droši vien būtu palicis bez ievērības, bet citās — guvis vēl pilnīgāku izpausmi kā sava veida apsēstais, kurš rada jaunus rituālus un jaunu maģiju, pateicoties tai elementu kombinā­cijas spējai, ko esmu sev līdzi atnesis pasaulē. Un, tā kā būtu pietrūcis tā bremzējošā spēka, kāds mūsu kultūrā ir jebkuras jēdzieniskās esamības relativizā- cija, es varbūt bez kaut kādas pretestības būtu varējis sakralizēt iznīcības un izlaidības orģijas, jo šajos sensirmos pagājības lokos tika praktizēts ikdienišķī- gās likumības periodiska atcēluma jeb kultūras pār­traukuma ieradums (tā bija pamats, atbalsts, kaut kas absolūts, taču dīvainā kārtā tālaika cilvēki ap- jauda,ka pat absolūtais nedrīkst būt bez trūkumiem!), lai dotu izeju sarecējušai pārmērību masai, kura nav ietilpināma nevienā kodificētā sistēmā un no kuras tikai neliela daļiņa saglabājusies karotāju vai ģime­nes dzīvē lietojamās maskās, konvencionālo normu uzliktā iegrožojumā un iemauktojumā.

Saprātīgs