un racionāls bija šis sabiedrisko saišu un tradīciju pārcirtums, grupveida apmātība, pande- monijs, ko uzvandīja un uzpātagoja deju ritmu un indīgu vielu izraisītā narkoze — tā bija drošības vārstu atvēršana, lai pa tiem izbrāzmotu iznīcības faktori, un tieši ar šo paņēmienu barbarisms kļuva cilvēkam piemērots. Atvairāmā nozieguma, atgriezeniskā ārprāta, sabiedriskās kārtības ritmiski pulsējošo pārtraukumu princips ir iznīcināts, un tagad visiem šiem spēkiem jāiet iejūgā, jādarbina smagas piedziņas ierīces, jāspēlē tiem apgrūtinoša un nepienācīga loma, tāpēc tie izraisa ikdienības koroziju, slepšus tie ir visur, jo nekur nedrīkst parādīties atklāti. Ikvienam no mums jau kopš bērnības uzpotēts kaut kas publiski atļauts, potzariņš no tā, kas izvēlēts, izkopts, ieguvis vispārēju atzinību, un tagad tiek lolots, apglaudīts, pilnveidots un apdvests ar siltu elpu, lai tikai tas jo košāk attīstītos, un ikviens, būdams tikai daļiņa, izliekas par veselumu kā stumbenis, kurš pretenciozi pasludina sevi par neam- putētu locekli.
Cik ilgi vien sevi atceros, man aizvien pietrūcis jūtelīgumā sakņotas ētikas. Es tīšuprāt esmu konstruējis sev tās protēzi. Taču man vajadzēja atrast šādas rīcības racionālu jēgu, jo dibināt ētikas priekšrakstus tukšumā būtu tas pats, kā, neticot dievam, iet pie dievgalda. Nevaru gan apgalvot, ka es būtu savu dzīvi izplānojis tik teorētiskā veidā, kā šeit esmu to izklāstījis. Tāpat paša izrīcībai es netiku ar atpakaļejošu datumu pielāgojis kaut kādus postulātus. Es vienmēr rīkojos šādā garā, lai gan vispirms neapzināti, un tikai vēlāk piedomājot savai izrīcībai motīvus.