Ja es uzskatītu sevi par pamatos labu cilvēku, tad droši vien nebūtu spējis izprast ļaunumu. Es secinātu, ka cilvēki dara ļaunu aizvien ar iepriekšēju nodomu, realizējot savus lēmumus, jo paša pieredzē es neatrastu citus nekrietnības avotus. Bet es zināju vairāk, jo vienlaicīgi izpratu kā paša noslieces, tā arī savu bezvainību tajās — manī taču bija iedibināts viss, kas nosacīja manu rīcību, un neviens man netika vaicājis, vai es šādam izveidojumam piekrītu.
Tātad — redzot, ka viens vergs dara pāri otram vergam, lai apmierinātu viņos abos iedibinātus spēkus, vai viena bezvainība nomāc otru, ja vien pastāv kaut vismazākā iespēja pretoties šādām dziņām, tas man liktos saprāta nozākājums. Mēs gan atrodam sevi jau gatavā veidā, un nesekmīgi ir mēģinājumi apstrīdēt jau doto visā tā kopumā, taču, ja atklājas kaut visniecīgās izredzes pretoties tam — kā gan mēs varētu šādu iespēju neizmantot? Tikai tādi lēmumi un tāda rīcība ir vienīgi mums, cilvēkiem, raksturīgi, tāpat kā pašnāvības iespēja ir brīves sektors, kur mēs metam izaicinājumu nelūgtajam mantojumam.
Lūdzu nedomāt, ka runāju pats sev pretim, ja trog- lodītu laikmetā tiku saredzejis savu labāko centienu piepildi.