Zināšanas ir neatgriezenisks process, -un atkāpties saldās neziņas tumsā nav iespējams. Tajā laikmetā man zināšanu nebūtu, un es tās nevarētu iegūt. Bet apgūtais ir jāizmanto. Es gan zinu, ka mūs izveidojusi un noteiktai kārtībai pakļāvusi nejaušība, bet vai man vajadzētu būt paklausīgam visu to direktīvu izpildītājam, kas nejaušā kārtā izspēlētas neskaitāmās loterijās?

Manam principium humanitatis[3] piemīt viena īpat­nība — ja to gribētu sev pielāgot kāds, kas savā būtībā ir labs, tad viņam — saskaņā ar «paša ieda­bas pārvarēšanas» principu — vajadzētu piekopt jauno, lai tādā veidā apliecinātu savu cilvēka brīvību. Tālab mani postulāti nav derīgi vispārējai pielieto­šanai, un es arī neredzu nekāda iemesla, kāpēc man vajadzētu atrast visai cilvēcei piemērotu ētisku pana- ceju. Tas izriet no cilvēku atšķirībām, nevienādības, un tāpēc Kanta tēze, lai vienpatņa rīcības princips kļūtu par vispārības likumu, attiecībā pret atseviš­ķiem cilvēkiem pārvēršas nevienlīdzīgā varmācībā un, personiskās vērtības upurēdami augstākām — kultū­ras vērtībām, nodara netaisnību. Tāpat es nepavisam negribu sacīt, ka ikviens par cilvēku kļūst tikai tādā mērā, kādā tas pats sevī savaldījis briesmoni.