Psihoanalīze cenšas izdibināt patiesību infantīlā, varētu sacīt, ģimnāziskā veidā: ašā un brutālā tonī tā pavēsta lietas, kuras dzirdot mēs jūtamies šokēti, un tikai tāpēc tās piesaista mūsu uzmanību. Dažkārt — un tieši arī šajā gadījumā — ir tā, ka pat patiesībai pietuvināts vienkāršojums izrādās tik banāls, ka tam nav lielākas vērtības kā klajai aplamībai. Vēl lieku reizi mums tika parādīti maniheiskos apskāvienos sak)āvušies dēmons un eņģelis, bestija un dievs, vēl lieku reizi cilvēks tika attaisnojis pats sevi, jo viņš uzskatāms tikai par arēnu, kurā risinās cīņa starp spēkiem, kas viņā iemitinājušies no ārienes, pārvēr­tuši viņu par sava veida izbāzni un tagad plosās viņa ādā. Tāpēc arī psihoanalīze vispirms ir «ģimnā- ziska». Cilvēka izskaidrojums meklējams skandalio- zās izdarībās, un visa eksistences drāma norisinās divspēlē starp cūcību un kultūras iedarbes rezultātā radīto izsmalcinātību.

Tāpēc man patiesībā jābūt pateicīgam profesoram Jovitam par to, ka viņš manu atveidu sniedzis kla­siskā stilā un nav pārņēmis Mičiganas psihologu metodes. Nav mans nodoms rādīt sevi labāku nekā viņi to darītu, taču pastāv kaut kāda atšķirība starp karikatūru un portretu.