Tiesa, es nedomāju, ka cilvēks, kurš kļuvis par biogrāfisku pētījumu objektu, zinātu par sevi vairāk neka viņa biogrāfi. Biogrāfu pozīcija ir izdevīgāka, jo neskaidrības viņi var aizbildināt ar faktu trūkumu, kas savukārt atļauj pieņēmumu, ka aprakstāmais objekts, ja vien viņš vēl dzīvotu un gribētu būt palīdzīgs, varētu sniegt šo iztrūkstošo informāciju. Bet aprakstāmā rīcībā nav nekā vairāk kā vien par sevi izstrādātas dažas hipotēzes, kas varētu gan pelnīt ievērību kā viņa paša gara veidojumi, taču ne vienmēr tās spēj aizvietot celtnei pietrūkstošos ķieģeļus.
Katrs cilvēks, ja vien tas apveltīts ar pietiekamu iztēles spēku, varētu uzrakstīt veselu virkni autobiogrāfiju, kuras vienotā veselumā saistītu tikai kopējā faktogrāfija. Pat saprātīgi, taču jauni un tāpēc pieredzes trūkuma dēļ naivi cilvēki šādā iespējā nesaskata nekā cita kā vien cinismu. Taču viņi maldās, jo runa nav par morāles, bet gan izziņas problēmu. Metafizisko ticējumu kvantitāte nekādā ziņā nav mazāka par to atšķirīgo ticējumu kvantitāti, kāda cilvēkam var būt pašam par sevi — atkarā no dažādu dzīves periodu secības, bet reizēm arī vienlaicīgi.
Tāpēc arī neņemšos apgalvot, ka es varētu sniegt ko vairāk par tiem priekšstatiem, kādus attiecībā uz sevi esmu lolojis jau gadu četrdesmit, un par vienīgo