to īpatnību uzskatu, ka šie priekšstati man nemaz nav glaimojoši. Izvairīšanās no pašaplišķēšanās tomēr neizpaužas «atmaskojumā», kura ir vienīgā psihoana-/ lītiķim pieejamā izrīcība. Pasacīt, piemēram, par ģēniju, ka viņš morālā ziņā bijis cūka, vēl nepavisam nenozīmē, ka esam trāpījuši tur, kur patiesi slēpies viņa negods. «Līdz laikmeta augstākiem sasniegumiem uzlidojošu domu», kā savā grāmatā izsakās Jovits, šāda veida diagnozes neskars. Ģēnija negods var būt viņa intelektuālā niecība, pašatziņa, cik nedrošs ir viss, ko viņš sasniedzis. Ģenialitāte vispirms ir nemitīgas šaubas par visu. Taču jebkurš no dižgariem ir paļāvies vispārības spiedienam, nav sagrāvis savas dzīves laikā viņam uzceltos pieminekļus un līdz ar to izvairījies apšaubīt pats sevi.
Ja es kā persona, kuru par ģēniju pasludinājuši vairāki desmiti augsti mācītu biogrāfu, kaut ko varu pasacīt jautājumā par gara kulmināciju, tad vienīgi to, ka domas skaidrība kā liesmojošs punkts kvēlo tumsas bezgalībā. Ģēnijs nav vienkārši gaisma, bet gan vispirmām kārtām — apkārtējās tumsas nemitīgs redzējums, un viņa ierastais gļēvums izpaužas tādējādi, ka viņš gozējas pats savā spīdumā un, cik ilgi vien iespējams, izvairās lūkoties pāri tā robežām. Un lai cik liels būtu viņā iemītošais patiesais spēks, aizvien tajā būs atšķirams krietns pārpalikums, kurš nenovēršami ir vairs tikai šī spēka šķietamība.