Par sava rakstura pamatiezīmēm es uzskatu gļēvulību, ļaunumu un augstprātību. Taču iznācis tā, ka šīs trejvienības rīcībā bijis zināms talants, kurš palīdzējis tai maskēties un šķietami pārveidoties, un palīdzīga šajā ziņā tam bijusi mums piemītošā inteliģence — viens no tiem mūsu dzīves faktoriem, kurš visnoderīgāks iedzimto dziņu noslēpšanai, ja tā tiek uzskatīta par vajadzīgu. Un tā jau vairāk nekā četrdesmit gadu es izturos kā atsaucīgs un kautrs cilvēks
bez jebkādām profesionālas iedomības pazīmēm, jo šādu uzvedības veidu esmu apguvis ilgā un neatlaidīgā piepūlē. Bet patiesībā, cik tālu vien sniedzas manas bērnības atmiņas, es allaž esmu ļāvies ļaunajam, protams, pašam to neapzinoties.
Mans ļaunums bija izotrops un gluži nesavtīgs. Godājamās vietās, piemēram, baznīcā vai sevišķi cienījamu cilvēku klātienē, es jo bieži domāju par man aizliegtām lietām. Tam, ka šīs domas bija bērnišķīgi smieklīgas, nav ne mazākās nozīmes. Es vienkārši izdarīju tāda mēroga eksperimentus, kādi tolaik bija man pa spēkam. Neatceros, kad pirmo reizi ļāvos šādiem mēģinājumiem. Atceros vienīgi skaudro žēlumu, dusmas un vilšanos, kas vēlāk gadiem ilgi mani pavadīja, kad izrādījās, ka ļaunām domām pieblīvēto galvu nekur un nekādos apstākļos neķer zibens un izlaušanās no tikušas uzvedības normām nekādā veidā, gluži nekādā, netiek sodīta.