Ja vispār tā varētu sacīt par dažus gadus vecu bērnu, tad es alku pēc šā zibens spēriena vai cita veida bargas atmaksas un soda, es izaicināju to un ienīdu pasauli, kurā man bija lemts eksistēt, jo tā man pierādīja, ka tur viss ir veltīgs, tajā skaitā arī ļaunie darbi un ļaunās domas. Tālab es nekad nedarīju pāri dzīvniekiem un pat zālei, toties šaustīju akmeņus un smiltis, demolēju mēbeles, spīdzināju ūdeni un savā iztēlē lauskās sašķaidīju zvaigznes, lai tās sodītu par vienaldzību pret mani, un es tā rīkojos aizvien bezspēcīgākā niknumā, jo, pieņemoties saprātā, apzinājos, cik smieklīga un muļķīga ir mana rīcība.
Mazliet vēlāk es šo savu pašatziņas izgaismoto stāvokli uztvēru kā skaudru nelaimi, ar kuru absolūti nekas nav iesākams, jo tā nekam nespēj noderēt. Es pieminēju, ka manam ļaunumam bija izotrops raksturs, un, patiesi, tas vispirms vērsās pret mani pašu: manu roku un kāju apveids, tāpat spogulī aplūkotie sejas vaibsti mani tik lielā mērā kaitināja un izraisīja tādu nepatiku un īgnumu, kādu parasti sajūtam tikai pret citiem. Vēl drusku paaudzies, es apjēdzu, ka tā dzīvot nav iespējams; vairākkārt grozīdams spriedumu, es nolēmu, kādam man īsti jābūt, un kopš tā laika, dažbrīd gan svārstīdamies, centos pieturēties pie šās reiz izstrādātās programmas.