Autobiogrāfijai, kura sākas ar norādījumu, ka ļaunums, augstprātība un gļēvums uzskatāmi par rakstura fundamentālajām iezīmēm, no deterministiskā viedokļa piemīt loģiska kļūda. Ja mēs atzīstam, ka viss mūsos iemītošais jau iepriekš nosacīts, tad iepriekš nosacīta bija arī mana pretestība iekšējam ļaunumam, un atšķirība starp mani un citiem, labākiem cilvēkiem, meklējama vienīgi rīcības motīvu dažādā lokalizācijā. Ko citi dara no brīva prāta, ar pavisam niecīgu piepūli, pakļaudamies saviem dabiskajiem dzinuļiem, man vajadzēja paveikt par spīti tiem, izturoties samāksloti. Bet es taču pats noteicu savu rīcību, un tāpēc kopējā bilancē — to šādējādi izprotot — biju predestinēts uz labestību. Kā Demos- tens stostīgā mutē ielicis akmentiņu, tā es, vēlēdamies iztaisnot savu dvēseli, tās dzīlēs ieslēpu dzelzi.
Taču šajā salīdzinājumā izrādās, ka tieši determi- nismam nav nekādas jēgas, Skaņuplate, kurā ierakstīta eņģeļu dziedāšana, morālā ziņā ne par matu nav labāka par tādu, kura izpļerkšķ velnišķīgu burkšķi. Saskaņā ar deterministiskajiem uzskatiem tas, kurš grib un spēj kļūt labāks, to izdara, pakļaudamies iepriekšnolemtībai, bet tas pats sakāms arī par tādu, kurš gribējis, taču nav spējis, vai pat par tādu, kurš nemaz nav papūlējies gribēt.