Vectēvs pietrūkās kājās, bet Miks ar vienu lēcienu bija logam klāt.
— Kas tas? — visi trīs izbrīna pilnās balsīs reizē iesaucās. Tikai pēc laba laika viņi uzzināja, par ko toreiz brīnījās.
KARTĪBAI JĀBŪT
— Kārtībai jābūt! — to ciemata «Vecozoli» priekšnieks, pensionētais zemes rakšanas darbu profesors Kurmis, bieži vien atkārtoja pie sevis un pārliecinoši skaļā balsī izteica, citiem dzirdot. Lai kārtību neaiztramdītu prom nekārtība, priekšniekam nācās daudz ko atcerēties, bet vai visu var paturēt prātā? Turklāt vectēvs atzinās: viņa galva esot tik pilna ar lielām un vērtīgām zināšanām, ka tur ikdienas sīkumiem vairs vietas nav. Un kālabad izgudrots papīrs un zīmulis? Tāpēc viņš svarīgiem pierakstiem iekārtoja sarkanvākainu piezīmju grāmatu, ko glabāja rakstāmgalda kreisās puses pirmajā atvilktnē blakus garšvielām, taču sarkanajai grāmatai piemita nelāga īpašība pazust un noslēpties visneiedomājamākās vietās.
Domājot par svarīgo ciemata priekšnieka pienākumu, vectēvs Kurmis atvēra rakstāmgalda kreisās puses pirmo atvilktni. Piezīmju grāmata atkal bija nozudusi. Lielā meklēšana, tāpat kā citās reizēs, sākās ar domāšanu, bet vienlaikus radās daudz domu, un nevarēja saprast, kura pareizākā.