Pretīgi oda denaturāts, bļodā kusa sniega kaudze,
izdzēris vīna glāzi sīvā, poručiks Mišlajevskis vienā mirklī apreiba tā, ka pat acis kļuva miglainas.
— Vai tiešām vajadzēs noņemt? Kungs dievs … — Viņš izmisis sašūpojās krēslā.
— Ko tu runā, pagaidi! Nekas … Tā. Lielais pirksts apsaldēts. Nekas… atdzīvosies. Un arī šis atdzīvosies.
Nikolka pietupies vilka Mišlajevskim kājās tīras, melnas zeķes, bet stingās, kokainās rokas pazuda pūkaina peldmēteļa piedurknēs. Vaigos uzplauka sārti plankumi, un, čokurā sarāvies, apģērbts tīrā veļā un halātā, pārsalušais poručiks Mišlajevskis atvilga un atdzīvojās. Kā krusa uz palodzes istabā sāka birt nejauki lamu vārdi. Acis pārgriezis, poručiks neganti sunīja
štābu pirmās klases vagonos, kaut kādu pulkvedi Ščet- kinu, aukstumu, Petļuru, vāciešus un puteni un beidza ar to, ka apveltīja ar visneķītrākajām lamām pašu visas Ukrainas hetmani.
Aleksejs un Nikolka skatījās, kā poručiks sasildams klabina zobus, un laiku pa laikam izsaucās: «Nu, nu!»
— Hetmanis, ko? Kaut viņš sapūtu! — Mišlajevskis rēca. — Kavalergards? Pilī? Vai ne? Bet mūs aiztrieca, kā stāvējām. Ko tu teiksi? Diennakti salā, sniegā . • • Dievs kungs! Domāju — visi būsim beigti… Ka tevi nelabais! Pa simt asīm virsnieks no virsnieka — tā esot ķēde? Mūs gandrīz apkāva kā vistas!