—    Paklau, — lamu apstulbināts, iejautājās Turbins, — saki — kas tur pie Traktiera notiek?

—    Ek! — Mišlajevskis atmeta ar roku. — Nekā ne­var sajēgt! Vai zini, cik mēs pie Traktiera bijām? Četr­desmit cilvēku. Atbrauc tā slampa — pulkvedis Ščet- kins un pļerkst (te Mišlajevskis sašķobīja seju, cenzda­mies atdarināt ienīsto pulkvedi Ščetkinu, un sāka runāt pretīgā, smalkā,' svepstošā balsī): «Virsnieku kungi, visa Pilsēta cer uz jums. Attaisnojiet mirstošās krievu pilsētu māmuļas uzticību — ienaidniekam parādoties, pārejiet uzbrukumā, dievs ir ar mums! Pēc sešām stun­dām došu maiņu. Bet patronas lūdzu taupīt…» (Miš­lajevskis turpināja savā parastajā balsī.) Iesēžas ar savu adjutantu mašīnā un prom. Un tumšs kā d…! Sals. Dursta kā ar adatām.

—   Ak kungs, nu kas tur īsti var būt? Pie Traktiera taču nevar atrasties Petļura?

—    Ta velns viņu zina! Tici vai ne, no rīta gandrīz vai zaudējām prātu. Mēs taču nostājāmies pusnaktī, gaidām maiņu … Nejūtam ne roku, ne kāju. Maiņas nav. Ugunskurus sakurt, protams, nevaram, sādža divu verstu attālumā, līdz Traktierim versts. Nakti rādās: klajumā kaut kas kustas. Liekas — lien… Nu, es do­māju, ko iesāksim… Ko gan? Piesvied šauteni pie pleca, domā — šaut vai nešaut? Kārdinājums liels. Stā­vējām, sakaucāmies kā vilki. Uzkliedz — kāds ķēdē atsaucas. Beidzot ierakos sniegā, izkašņāju ar laidi sev kapu, iesēdos un pūlos neaizmigt: aizmigsi — beigas. Un uz rīta pusi vairs nejaudāju, jūtu — sāku snaust. Zini, kas mani paglāba? Ložmetēji. Gaismai austot,