
— Paklau, — lamu apstulbināts, iejautājās Turbins, — saki — kas tur pie Traktiera notiek?
— Ek! — Mišlajevskis atmeta ar roku. — Nekā nevar sajēgt! Vai zini, cik mēs pie Traktiera bijām? Četrdesmit cilvēku. Atbrauc tā slampa — pulkvedis Ščet- kins un pļerkst (te Mišlajevskis sašķobīja seju, cenzdamies atdarināt ienīsto pulkvedi Ščetkinu, un sāka runāt pretīgā, smalkā,' svepstošā balsī): «Virsnieku kungi, visa Pilsēta cer uz jums. Attaisnojiet mirstošās krievu pilsētu māmuļas uzticību — ienaidniekam parādoties, pārejiet uzbrukumā, dievs ir ar mums! Pēc sešām stundām došu maiņu. Bet patronas lūdzu taupīt…» (Mišlajevskis turpināja savā parastajā balsī.) Iesēžas ar savu adjutantu mašīnā un prom. Un tumšs kā d…! Sals. Dursta kā ar adatām.
— Ak kungs, nu kas tur īsti var būt? Pie Traktiera taču nevar atrasties Petļura?
— Ta velns viņu zina! Tici vai ne, no rīta gandrīz vai zaudējām prātu. Mēs taču nostājāmies pusnaktī, gaidām maiņu … Nejūtam ne roku, ne kāju. Maiņas nav. Ugunskurus sakurt, protams, nevaram, sādža divu verstu attālumā, līdz Traktierim versts. Nakti rādās: klajumā kaut kas kustas. Liekas — lien… Nu, es domāju, ko iesāksim… Ko gan? Piesvied šauteni pie pleca, domā — šaut vai nešaut? Kārdinājums liels. Stāvējām, sakaucāmies kā vilki. Uzkliedz — kāds ķēdē atsaucas. Beidzot ierakos sniegā, izkašņāju ar laidi sev kapu, iesēdos un pūlos neaizmigt: aizmigsi — beigas. Un uz rīta pusi vairs nejaudāju, jūtu — sāku snaust. Zini, kas mani paglāba? Ložmetēji. Gaismai austot,
