dzirdu, verstu trīs attālumā sāk bērt. Un, vai zini, negribas celties. Nu, bet tad sāka zvetēt lielgabals. Uz- traušos, katra kāja liekas pudu smaga, un domāju: «Smalki, Petļura klāt.» Savirzījāmies drusku ciešāk kopā, sakliedzāmies. Nolēmām tā: ja kaut kas notiks, saspiedīsimies barā, atšaudīsimies un atkāpsimies uz pilsētu. Ja apšaus — apšaus. Būsim vismaz kopā. Un iedomājies — viss apklusa. No rīta sākām pa trim skriet uz Traktieri sildīties. Zini, kad ieradās maiņa? Šodien pulksten divos dienā. Kādi divsimt junkuri no pirmās vienības. Un, saproti, lieliskā ietērpā — velteņos, papahās un ar ložmetēju komandu. Viņus atveda pulkvedis Naijs-Turss.
— A! Mūsējais, mūsējais! — Nikolka iesaucās.
— Pag, vai viņš nav Belgradas huzārs? — iejautājās Turbins.
— Jā, jā, huzārs … Saproti, šie skatās uz mums un šausminās: «Sak, mēs domājām, jūsu te kādas divas rotas un ar ložmetējiem; kā tad jūs te stāvējāt?»
Izrādījās, ka tur no ložmetējiem šāvusi banda, savs tūkstotis cilvēku, kas rīta pusē uzkūlusies pie Sereb- rjankas un sākusi uzbrukumu. Par laimi, šie nezinājuši, ka tur ķēde tāda pati kā mūsējā, citādi, padomā vien, visa šī varza ar savu ierašanos varēja pagodināt Pilsētu. Laime, ka tur vismaz bijuši sakari ar Volinskas Posteni, devuši ziņu, un no turienes kāda baterija šiem uzbērusi šrapneļus, tā nu šiem dūša saplakusi, uzbrukums pārtraukts, un visa varza aizvilkusies velns zina kurp.