— Bet kas tie varēja būt? Vai tiešām Petļura? Tas taču neticami.
— Ta jods viņus zina. Domāju, tie būs bijuši apkārtējie zemnieki — Dostojevska svētbilžu nēsātāji… ū-u … kuces bērni!
— Ak dievs!
— Jā, kungi, — Mišlajevskis aizsmacis atsāka, sūkdams papirosu, — tā nu mūs, lai slavēts dievs, nomainīja. Skaitām: trīsdesmit astoņi vīri. Sirds, priecājies: divi nosaluši. Kā prusaki. Bet divus pievācām, tiem noņems kājas …
. — Kā! Nosaluši beigti?
— Un kā tad tu domāji? Viens junkurs un viens
virsnieks. Bet Popeļuhā, turpat pie Traktiera, iznāca vēl jaukāk. Mēs ar podporučiku Krasinu aizlikāmies turp sadabūt ragavas, lai aizvestu nosalušos. Sādžele gluži kā izmirusi — ne dzīvas dvēseles. Beidzot ieraugām — velkas viens večuks kažokā un ar kūju. Iedomājies — paskatījās uz mums un kļuva gaužām priecīgs. Es tūliņ nojautu ko nelabu. Kas tie par brīnumiem, prātoju. Ko šitas sasodītais kraķis tā luncinās: «Dēliņi … dēliņi.. .» Es šim tādā saldenā balsī saku: «Sveiks, vecotēv! Dod žiglāk ragavas!» Bet šis atteic: «Nevaid. Virsnieķeļi visas ragavas aizvāca uz Posteni.» Pametu Krasinam ar aci un prasu: «Virsnieķeļi? Ak šitā gan? Bet kur tad visi jūsu vīrišķi?» Un vecais sper laukā: «Visi aizgājuši pie Petļuras.» Nu? Nu ko tu teiksi? Šis savā aklumā nebija saskatījis, ka mums zem bašlikiem uzpleči, un noturējis mūs par petļuriešiem.