Tad pēkšņi, izbāzis balto roku no melnā talāra piedurknes, viņš to uzlika uz grāmatu kaudzītes un atšķīra virsējo sējumu vietā, kur bija ielikta krāsaina, izšūtā grāmatzīme.
— Grūtsirdībai padoties nedrīkst, — viņš teica mulsi un tomēr nezin kāpēc ļoti pārliecinoši. — Padošanās grūtsirdībai ir liels grēks … Kaut gan, man liekas, pārbaudījumi vēl nāks… Jā, jā, lieli pārbaudījumi, — garīdznieks runāja aizvien drošāk. — Vai zināt, pēdējā laikā es arvien sēžu pie grāmatām, protams, tādārri, kas attiecas uz manu nozari, es lasu galvenokārt reliģiskās …
Viņš mazliet pacēla grāmatu, lai pēdējā gaisma no loga kristu uz tās lapām, un izlasīja:
— «Trešais eņģelis izlēja savu biķeri upēs un avotos; un tajos sāka plūst asins.»
Tātad bija balts, sarmains decembris. Tas strauji tuvojās vidum. Sniegainajās ielās jau manīja ziemsvētku mirdzumu. Astoņpadsmitais gads drīz būs galā.
Stāvai piekalnei pieplakušajā dārzā ap divstāvīgo brī- num jauki celto 13. namu (ielas pusē Turbinu dzīvoklis atradās otrajā stāvā, bet uz mazā, slīpā, mājīgā pagal- miņa pusi — pirmajā) koku zari izskatījās kā ķetnas un bija nosvērušies lejup. Kalns bija ieputināts, pagalma šķūnīši pazuduši kupenās — un radusies milzīga cukur- galva.