Mājai bija uzlikta balto ģenerāļa cepure, un apakšējā stāvā (ielas pusē— pirmajā, pagalma pusē, zem Turbinu verandas, pagraba stāvā) blāvus, dzeltenīgus gaismeklīšus iededza inženieris un bailulis, buržujs un nesimpātiskais tips Vasilijs Ivanovičs Lisovičs, bet augš­stāvā spoži un līksmi iedegās Turbinu logi.

Mijkrēslī Aleksejs un Nikolka devās uz šķūnīti pēc malkas.

—   Ak vai, malkas velnišķi maz! Šonakt atkal ir ņemts, redzi.

No Nikolkas elektriskā lukturīša izšāvās gaišzils konuss, un tā gaismā varēja skaidri saskatīt, ka sienas apšuvums atlauzts un no ārpuses uz ātru roku piesists.

—   Ek, šaut nost šitādus velnus! Goda vārds. Paklau: nāksim šonakt sargāt? Es zinu — tie ir kurpnieki no vienpadsmitā numura. Ir nu gan nelieši! Viņiem malkas vairāk nekā mums.

—    Jods ar viņiem … Ejam! Ņem!

Noskrapstēja sarūsējusī atslēga, brāļiem uz galvas nobira sniegs, tie aizstiepa malku. Ap deviņiem vakarā Sārdamas podiņiem nevarēja piedurt roku.

Uz lieliskās krāsns žilbinošās virsmas bija redzami šādi vēsturiski uzraksti un zīmējumi, dažādos astoņ­padsmitā gada laika posmos darināti ar Nikolkas roku un tušu un piesātināti ar visdziļāko jēgu un nozīmi:

Ja tev kāds sacīs, ka sabiedrotie steidzas mūs glābt — netici. Sabiedrotie ir maitas.

Viņš ir boļševiku līdzjutējs.

Zīmējums: Moma mūlis,