Un nu nāk pats dīvainākais no visa, kas noticis ar Ja- mikanu. It nekad baltais cilvēks viņu nesit. Tie tikai dod viņam siltu gultu naktī un daudz garda ēdiena. Tie viņu aizved pāri sāļajam ezeram, kas ir tik liels ka debesis. Viņš brauc balta cilvēka ugunslaiva, ko jūs saucat par tvaikoni, tikai viņš brauc laivā, kura ir varbūt reizes divdesmit lielāka nekā Jukonas tvaikoņi. Pie tam tā taisīta no dzelzs, šī laiva, un tomēr negrimst. To 1111 es nespēju saprast, bet Jamikans teica: «Es esmu braucis talu ceļu ar šo dzelzs laivu, un redzi — es vēl arvien esmu dzīvs.» Ta ir balto cilvēku zaldatu laiva, un tajā ir daudz zaldātu.

Pēc daudzām naktsguļām ceļa, pēc ilga, ilga laika Jamikans nonāk zemē, kur nemaz nav sniega. Es tam nespēju ticēt. Tas nemaz nav lietu dabā, ka, ziemai atnākot, nebūtu sniega. Bet Jamikans ir to redzējis. Es ari esmu jautājis baltajiem cilvēkiem, un tie man atbildēja: ja, tanī zemē neesot nemaz sniega. Bet es tomēr nevaru ticēt, un tagad es vaicāju tev: vai taja zemē tiešām nekad ne- snieg sniegs? Tapat es gribu dzirdēt tās zemes vārdu. Šo vārdu esmu jau dzirdējis, bet gribu dzirdēt vēlreiz, vai tas būs tas pats, — ta es uzzināšu, vai esmu dzirdējis melus vai patiesu valodu.

Vecais Ebitss uzmanīgi vērās manī ar saspringtu seju. Viņš vēlējās dzirdēt patiesību, lai kāda tā būtu, kaut gan ļoti kāroja paturēt ticību brīnumiem, kādus nekad nebija redzējis.

— Jā, — es atbildēju. — Patiesa ir valoda, ko tu esi dzirdējis. Taja zemē sniega nav, un tās vārds ir Kalifornija.

— Kal-ī-forn-ī-jā, — viņš divas vai trīs reizes nomurmināja, vērīgi ieklausīdamies, ka skan viņa lūpu veidotās zilbes. Tad apstiprinādams palocīja galvu. — Jā, tā ir tā pati zeme, par kuru runāja Jamikans.