Es atskārtu, ka Jamikana piedzīvojumi, acīm redzot, varējuši atgadīties senajās dienās, kad Aļaska tikko bija pārgājusi Savienoto Valstu īpašumā. Sādā gadījumā, ja slepkavība bija izdarīta laikā, pirms vēl stājušies spēkā teritoriālie likumi un apstiprināti vietējie ierēdņi, itin labi varēja notikt, ka noziedznieku nogādāja Savienotājās Valstis, lai prāvu iztiesātu Federālajā tiesā.

— Kad nu Jamikans nonācis tajā zemē, kur nav sniega, — vecais Ebitss turpinaja, — viņu ieved iielā mājā, kur daudzi cilvēki runā vienā runāšanā. Ilgu laiku viņi runā. Viņi arī daudz jautā Jamikanam. Vēlāk viņi saka Jamikanam, ka šim nu vairs neesot ko bēdāt. Jamikans nesaprot, jo nekādu bēdu viņam nav bijis. Visu šo laiku viņi tam devuši siltu vietu gulēšanai un daudz ēdamā.

Bet pēc tam viņi dod tam vēl labāku ēdienu, un viņi dot tam naudu un vadā pa dažādām vietām baltā cilvēka zemē, un viņš redz daudz dīvainu lietu, līdz kurām Ebitsa saprašana nesniedz, jo viņš ir vecs vīrs un nav tālu ceļojis. Pēc diviem gadiem Jamikans pārrodas mājās savā ciematā, un te viņš ir virsaitis, pie tam ļoti gudrs virsaitis līdz pat savai miršanas stundiņai.

Bet, kamēr viņš dzīvo, viņš daudzas reizes nāk pasēdēt pie mana pavarda un stasta par dīvainajām lietām, ko piedzīvojis. Un Bidaršiks, kas ir mans dēls, arī sēž pie pavarda un klausās; un acis tam ieplešas lielas un platas no visa dzirdēta. Kādu vakaru, kad Jamikans aizgājis mājās, Bidaršiks pieceļas kājās, tads garš un stalts, sit. ar duri pa krūtīm un saka: «Ja es esmu vīrs, man arī jāceļo uz tālām malām, līdz pat tai zemei, kur nav sniega, un pašam jāredz visi šie brīnumi.»

— Bidaršiks arvien mēdza ceļot uz tālām malām, — Zilla lepni pārtrauca.

— Tas tiesa, — Ebitss nopietni piebalsoja. — Un allaž viņš atgriezās, lai sēdētu pie pavarda un salktu pēc citam tālām un neredzētām malām.