Ebitss nodūra galvu un sāka klusītēm šņukstēt.

— Nav vairs neviena, kas mums medītu gaļu, — viņa izsaucās, nikni pavērsdamās pret mani.

Viņas žests pauda apsūdzību, un es paraustīju plecus, likdams saprast, ka neapzinos nekādu vainu noziegumā, ko man uzkrauj.

— Zini, ak, baltais cilvēk, tā ir tavas cilts vaina, visu balto cilvēku vaina, ka mums abiem ar vīru mūža galā nav vairs gaļas un mēs sēžam aukstumā bez tabakas.

— Nē, — Ebitss drūmi noteica ar skaidrāku taisnības izjūtu. — Mums ir nodarīts pāri, tas tiesa; tomēr baltais cilvēks nezināja, ka dara mums pāri.

— Kur ir Moklans? — Zilla uzstājīgi prasīja. — Kur tavs stiprais dēls Moklans un tās zivis, ko viņš arvien labprāt nesa, lai tu tās ēstu?

Vecais vīrs papurināja galvu.

— Un kur ir Bidaršiks, tavs stiprais dēls? Viņš arvien bija varens mednieks, un arvien viņš no brieža un ka- ribu parnesa tev gardos mugurgabala treknumus un mīkstās žāvētās meles. Es vairs neredzu neviena trekna mugurgabala un nevienas mīkstas žāvētas mēles. Tavs vēders jau dienām ilgi pildīts ar tukšumu, un cilvēkam no tas nožēlojamās meļu cilts nākas tevi pabarot.

— Nē, — vecais Ebitss laipnā garā iejaucās, — baltais cilvēks nav melis. Baltais cilvēks runā patiesību. Allaž un arvien baltais cilvēks runa patiesību. — Viņš uz brīdi apklusa, apsvērdams, ar kādiem vārdiem izteikt mērenāk to bargo, kas viņam sakāms. — Tomēr baltais cilvēks runā patiesību dažādi. Šodien viņš runā patiesību vienādi, rīt viņš runā patiesību otrādi, un nav iespējams saprast ne viņu, ne arī viņa patiesības ceļus.

— Šodien runāt patiesību vienādi, rīt runāt patiesību otrādi — tas nozīmē melot, — skanēja Zillas negrozāmais spriedums.

— Balto cilvēku izprast nav iespējams, — Ebitss tiepīgi palika pie sava.