Gaļa, tēja un tabaka, šķiet, bija atkal atgriezušas viņu dzīvē, un viņš spēja stingrāk saistīt domu tēlus, kas slīdēja gar vecuma aizmiglotajām acīm. Viņš pat saslējas staltāk. Balss bija zaudējusi žēlabaino un smilkstošo pieskaņu, kļūdama spēcīga un noteikta. Viņš pievērsās man cienīgi, uzrunādams mani kā līdzīgs līdzīgu.

— Baltā cilvēka acis nekad nav slēgtas, — viņš iesāka. — Baltais cilvēks redz visu, viņš domā lielas domas un ir ļoti gudrs. Tomēr baltais cilvēks vienu dienu nav tāds pats ka baltais cilvēks citu dienu, un izprast viņu nav iespējams. Viņš neko nedara allaž vienādi. Un neviens nespēj nojaust, kā viņš rīkosies turpmāk. Indiānis vienu un to pašu lietu allaž dara vienādi. Briedis allaž nāk lejā no augstajiem kalniem, kad iestājusies ziema. Lasis allaž ierodas pavasarī, kad ledus upē izgājis. Visa dzīva radība allaž mēdz visu ko darīt vienādi, un indiānis to zina un saprot. Bet baltais cilvēks neko nedara vienādi, un indiānis to nespēj ne zināt, ne saprast.

Tabaka ir ļoti laba. Tā ir barība izsalkušam cilvēkam. Spēcīgu vīru tā dara stiprāku un niknajam liek aizmirst dusmas. Tādēļ arī tabaka ir dārga. Tā ir ļoti dārga. Indiānis dod lielu lasi par vienu tabakas lapu, un šās tabakas viņam pietiek ko zelēt ilgam laikam. Tabakas sulā jau slēpjas viss labums. Kad tā plūst lejup pa rīkli, tā dod patīkamu sajūtu iekšpusē. Bet baltais cilvēks! Kad mute tam pilna ar tabakas sulu, ko viņš dara? So sulu, šo milzum dārgo sulu viņš izspļauj sniegā, un pagalam ta ir. Vai baltajam cilvēkam patīk tabaka? Es nezinu. Bet, ja viņam tabaka patīk, kālab viņš izspļauj pašu dārgāko un liek tam sniega iet boja? Tā ir liela muļķība, kas nav izprotama.

Viņš apklusa, papakšķināja pīpi un, pamanījis, ka tā izdzisusi, padeva to Zillai, kas notrausa baltajam cilvēkam veltīto nievu smīnu no lūpām, lai sakļautu tās ap pīpes kātu. Ebitss šķita no jauna atslīgstam vecuma vārgumā, stāsts palika nepabeigts, un es ievaicājos: