— Kas tad noticis ar taviem dēliem Moklanu un Bi- daršiku? Un kālab jūs abi ar veco sievu mūža galā esat bez gaļas?

Viņš uztrūkās kā no snaudas un ar pūlēm atslējās.

— Zagt nav iabi, — viņš teica. — Ja suns pakampj tavu gaļu, tu sit suni ar rungu. Tāds ir likums. Tas ir likums, ko cilvēks devis, un sunim jādzīvo pēc šā likuma, citādi dabūs just rungu. Ja cilvēks paņem tavu gaļu vai tavu laivu, vai tavu sievu, tu nokauj šo cilvēku. Tads ir likums, un tas ir labs likums. Zagt nav labi, un tālab ir likums, ka cilvēkam, kas zog, jāmirst. Kas lauž šo likumu, tam smagi jācieš. Un mirt — tās ir smagas ciešanas.

— Bet, ja tu nonāvē cilvēku, kālab tad suni tu nenosit? — es vaicāju.

Vecais Ebitss palūkojās manī izbrīnījies kā bērns, kamēr Zilla gluži atklāti noņirdza par manu aplamo jau- tājumu.

— Tāds, rau, ir baltā cilvēka ceļš, — Ebitss nomurmināja vieglā rezignācijā.

— Tāda ir baltā cilvēka muļķība, — Zilla atcirta.

— Lai tad vecais Ebitss pamāca balto cilvēku gudrībā, — es laipni ierosināju.

— Suni nenosit tāpēc, ka tam jāvelk cilvēka kamanas. Cilvēks nekad nevilks otra cilvēka kamanas, tālab arī cilvēku nokauj.

— Ak tā, — es nomurmināju.

— Tāds ir likums, — vecais Ebitss turpināja. — Bet nu uzklausi, ak, baltais cilvēk, un es tev pastāstīšu par lielu muļķību. Dzīvo kāds indiānis. Viņa vārds ir Mobitss. Viņš nozog baltajam cilvēkam divas mārciņas miltu. Ko nu baltais cilvēks dara? Vai viņš sit Mobitsu? Nē. Vai viņš nokauj Mobitsu? Nē. Ko tad viņš dara ar Mobitsu? Es tev pastāstīšu, ak, baltais cilvēk. Viņam ir māja. Viņš paņem Mobitsu tajā mājā. Jumts tai ir ciešs. Sienas ir biezas. Viņš kurina uguni, lai Mobitsam būtu silti. Viņš dod Mobitsam daudz ko ēst. Tas ir labs ēdiens. Savu mūžu Mobitss vēl nav ēdis tik labu barību. Tur ir žavēta gaļa un maize, un pupu bez sava gala. Mobitss dzīvo labas dienas.

Pie durvīm ir liela atslēga, lai Mobitss nebēgtu projām.