Tā arī ir varena muļķība. Mobitss nemaz negrib bēgt. Tajā vietā taču visu laiku ir bagātīgs ēdiens un siltas segas, un liels pavards. Būtu pavisam muļķīgi bēgt projām. Mobitss nav muļķis. Trīs mēnešus Mobitss paliek taja vietā. Viņš ir nozadzis divas mārciņas miltu. Par to baltais cilvēks gādīgi aprūpē viņu. Mobitss apēd daudz mārciņu miltu, daudz mārciņu cukura, bet gaļas un pupu viņš ēd bez gala. Tāpat Mobitss dzer daudz tējas. Pēc trim mēnešiem baltais cilvēks atver durvis un saka, lai Alobitss iet projām. Mobitss negrib iet projām. Viņš ir ka suns, kas ilgu laiku barots vienā vietā. Viņš grib palikt tajā vietā, un baltajam cilvēkam Mobitss dzišus japadzen. Tā nu Mobitss pārnāk atpakaļ savā ciematā, un viņš ir nobarojies resns. Tāds ir baltā cilvēka ceļš, un tas nav izprotams. Tā ir muļķība, milzīga muļķība.

— Bet tavi dēli? — es nemitējos taujāt. — Tavi stiprie dēli un bads vecuma dienās?

— Dzīvoja Moklans, — Ebitss sāka stāstīt.

— Spēcīgs vīrs, — māte viņu pārtrauca. — Viņš varēja mērkt airi ūdenī augu dienu un nakti un ne reizes neapstājas, jo atpūtas viņam nevajadzēja. Viņš labi zināja laša paražas un ūdens paražas. Viņš bija ļoti gudrs.

— Dzīvoja Moklans, — Ebitss atkārtoja, neņemdams vērā sievas iejaukšanos. — Pavasarī viņš aizbrauc lejup pa Jukonu kopā ar citiem jauniešiem, lai tirgotos Kem- bela fortā. Tur ir veikals, kas pilns ar baltā cilvēka labajām mantām, un tur dzīvo tirgotājs, vārdā Džounss. Tapat tur ir balto cilvēku zintnieks, ko jūs saucat par misionāru. Bet tur pie Kembela forta ir neganti ūdeņi, kur Jukona kļūst tieviņa kā jauna meitene un ūdens skrien ātri, un straumes plūst gan uz šo pusi, gan uz to pusi un sanāk atkal kopā, un tur ir atvari un krāces, un straumes allažiņ mainās, un ūdens līmenis mainās, tā ka divas reizes pēc kārtas tas nekad nebūs tads pats. Moklans ir mans dēls, un tādēļ viņš ir dūšīgs vīrs…

— Vai tad mans tēvs nebija dūšīgs vīrs? — Zilla noprasīja.