— Tavs tēvs bija dūšīgs vīrs, — Ebitss atzina, acīm redzami vēlēdamies par katru cenu saglabat majas mieru. — Moklans ir tavs un mans dēls, tāpēc viņš ir dūšīgs. Viss var būt, ka tieši tava ļoti dūšīgā tēva dēļ Moklans ir pārāk dūšīgs. Tas ir tāpat, it kā katla būtu ieliets par daudz ūdens un tas šļacas pāri. Tā arī Moklanā ir par daudz brašuma, un šis brašums šļācas pāri.

Jaunieši ļoti baidās no negantajiem ūdeņiem pie Kembela forta. Bet Moklans nebaidas. Viņš skaļi nosmejas — ha, ha! — un brauc iekšā negantajos ūdeņos. Bet tur, kur straumes saplūst kopā, laiva apgāžas. Atvara virulis sagrābj Moklanu aiz kājām, un tā viņš virpuļo apkārt un apkārt, grimst arvien dziļāk un dziļāk, un nekad viņš vairs nav redzēts.

— Ai, ai! — Zilla ievaimanājās. — Spēcīgs un gudrs viņš bija — un pie tam mans pirmdzimtais.

— Es esmu Moklana tēvs, — Ebitss teica, pacietīgi ļāvis sievai brītiņu paklaigāt. — Es kāpju laivā un ceļoju lejup uz Kembela fortu iekasēt parādu.

— Parādu! — es izsaucos. — Kādu parādu?

— Paradu no Džounsa, kas ir galvenais tirgotājs, — skanēja atbilde. — Tāds ir likums par ceļojumiem svešā novadā.

Es pakratīju galvu, rādīdams, ka nekā nesaprotu, un

Ebitss ar līdzjūtīgu nožēlu paskatījās manī, bet Zilla nosprauslojās ierastajā nicībā.

— Redzi, baltais cilvēk, — viņš teica, — tavā nometnē ir suns, kas kož. Kad šis suns sakož cilvēku, tu dod tam cilvēkam dāvanu, tāpēc ka tev vajag atvainoties un tāpēc ka suns ir tavs. Tu viņam atlīdzini. Vai tad tā nav? Tāpat tev jāatlīdzina, ja tavā novadā ir bīstamas medības vai neganti ūdeņi. Tas ir taisnīgi. Tāds ir likums. Vai mana tēva brālis neaizgāja uz Tananas novadu, kur viņu saplosīja lācis? Un vai Tananas cilts nesamaksāja manam tēvam ar daudzām segām un labām zvēra dam? Tas bija taisnīgi. Medības tur bija bīstamas, un Tananas ļaudis atlīdzinaja par šīm bīstamajām medībām.

Tā nu es, Ebitss, ceļoju lejup uz Kembela fortu iekasēt parādu.