Džounss, kas tur ir galvenais tirgotājs, paskatījās uz mani un sāka smieties. Viņš smējās pilnā kaklā un pat nedomāja dot man atlīdzību. Es gāju pie zintnieka, ko jūs saucat par misionāru, un ilgi stāstīju par negantajiem ūdeņiem un par atlīdzību, kas man pienākas. Bet misionārs runāja pavisam par ko citu. Viņš runā par to, kur nonācis Moklans, kad viņš nu ir miris. Tajā vietā esot lieli ugunskuri, un, ja vien misionārs teica patiesību, es zinu, ka Moklanam nekad vairs nebūs auksti. Tāpat misionārs skaidro, kurp iešot es, kad būšot miris. Un par to viņš stāsta daudz ko sliktu. Viņš saka, ka es esot akls. Tie nu ir meli. Viņš saka, ka es mītot liela tumsībā. Tie nu ir meli. Un es atbildu, ka diena un nakts pār visiem nāk vienādi un ka manā ciematā nav nemaz tumšāks kā Kembela forta. Vēl es saku, ka tumsa un gaisma, tapat arī vieta, kur nonāksim, kad būsim miruši, ir pavisam kas cits un tam nav nekāda sakara ar taisnīgo atlīdzinājumu par negantajiem ūdeņiem. Tad misionārs lielās dusmās lamājas par manu tumsību un liek man iet projām. Tā es atgriežos no Kembela forta, nesaņēmis nekādu atlīdzību, un Moklans ir miris, un savās vecuma dienās es esmu bez zivīm un gaļas.

— Baltā cilvēka dēļ, — Zilla piemetināja.

— Baltā cilvēka dēļ, — Ebitss pievienojās. — Un vēl daudz kas noticis baltā cilvēka dēļ. Dzīvoja Bidaršiks. Kā baltais cilvēks apgājās ar viņu, tas bija viens; bet pavisam cits bija tas, kā baltais cilvēks apgājās ar Jami- kanu, kurš izdarīja to pašu. Tā nu vispirms man jāpastāsta tev par Jamikanu, kas bija jauns vīrs no šā paša ciemata un kam gadījās nonāvēt balto cilvēku. Nav labi nogalināt cilvēku no citas cilts. Tad arvien ir lielas nepatikšanas. Tā nebija Jamikana vaina, ka viņš nonāvēja balto cilvēku. Jamikans allaž runā mīlīgus vārdus un bēg no ķīviņiem kā suns no rungas. Bet šis baltais, sadzēries par daudz viskija, nakts laikā ierodas pie Jamikana mājas un dikti plosās. Jamikans nevar aizbēgt, un baltais cilvēks grasās to nosist. Jamikans negrib mirt, tālab viņš nosit balto cilvēku.