Jeļena ar viegli rūsganajiem matiem pēkšņi bija kļuvusi vecāka .un neglītāka. Acis sarkanas. Rokas nolaidusi, viņa skumji klausījās Tālbergā. Bet viņš kā salta štāba kolonna slējās tai pāri un nepielūdzami teica:
— Jeļena, citādi rīkoties nav iespējams.
Tad Jeļena, samierinājusies ar nenovēršamo, sacīja:
— Nu, es jau saprotu. Tev, bez šaubām, taisnība. Pēc dienām piecām sešām, vai ne? «Varbūt tikmēr stāvoklis vēl uzlabosies?
Šis Tālbergam bija grūts mirklis. Un viņš novāca no sejas pat savu mūžīgo, patentēto smaidu. Tā sāka izskatīties veca, un katrs vaibsts pauda līdz galam izdomātu domu. Jeļena … Jeļena. Ak, šī maldīgā, nedrošā cerība . .. Dienas piecas … sešas …
Un Tālbergs teica:
— Jābrauc nekavējoties. Vilciens atiet vienos naktī…
… Pēc pusstundas istabā, kur no sienas lūkojās vanags, viss bija izpostīts, Uz grīdas čemodāns, un iekšējais ūdeni necaurlaidīgais vāks uzsliets stāvus. Jeļena, novājējusi un savaldīga, ar deviņām mutes kaktiņos, klusēdama lika čemodānā kreklus, apakšbikses, palagus. Tālbergs, nometies ceļos pie skapja apakšējās atvilktnes, nopūlējās ap atslēgu.
Un tad … tad istaba likās pretīga kā ikviena telpa, kur valda kravāšanās haoss, un vēl ļaunāk, ja lampai norauts abažūrs. Nekad. Nekad nenoraujiet lampai aba- žūru! Abažūrs ir svētums. Nekad nebēdziet no briesmām pretī nezināmajam, kā mēdz bēgt žurkas. Snaudiet pie abažūra, lasiet — lai putenis kauc, — gaidiet, kamēr atnāk pie jums.
Taču Tālbergs bēga. Mīņādams kājām papīra strēmeles, viņš izslējās līdzās smagajam, aizsprādzētajam čemodānam, ģērbies savā garajā šinelī, uzlicis melnos, glītos ausu sildītājus, pie cepures hetmaņa kokarde — pelēka ar gaiši zilu —, pie sāniem zobens.