Lūk, šo krāsni un vecā sarkanā samta mēbeles, un gultas ar spožiem bumbuļiem, apbružātos tepiķus, raibus un aveņkrāsas, ar vanagu uz Alekseja Mihailoviča rokas, ar Ludviķi XIV, kas gozējas paradīzes dārzā pie ezera, gluda kā zīds, turku paklājus ar austrumnieciskā fonā ieaustiem brīnišķiem rakstiem, kuri mazajam Nikolkam rādījās šarlaka murgos, bronzas lampu ar abažūruļ( pasaulē labākos, pēc noslēpumainas veclaiku šokolādes smaržojošus grāmatu skapjus ar Natašu Ros- tovu un Kapteiņa Meitiņu, zeltītās tases, sudrabu, ģīmetnes, portjeras, visas septiņas putekļainās un pieblīvētās istabas, kurās bija izauguši jaunie Turbini, — to visu māte pašā grūtākajā laikā atstāja bērniem' un, jau ar mokām vilkdama elpu, spēkiem zūdot, cieši satvēra raudošās Jeļenas roku un izteica:
— Dzīvojiet… saticīgi.
*
Bet kā lai dzīvo? Kā tad lai dzīvo?
Vecākajam no visiem — Aleksejam Vasiļjevičam Turbīnām, jaunam ārstam, ir divdesmit astoņi gadi. Je- ļenai — divdesmit četri. Viņas vīram, kapteinim Tāl- bergam, — trīsdesmit viens, bet Nikolkam — septiņpadsmit ar pusi. Viņu dzīve taču aizlauzta pašā plaukumā. Jau sen no ziemeļiem iegriezies putenis, putina, putina un nerimstas, un, jo ilgāk tā turpinās, jo kļūst ļaunāk. Pēc pirmā trieciena, kas sadrebināja kalnus pie Dņep- ras, vecākais Turbins atgriezās dzimtajā pilsētā. Šķita, nupat viss norims, sāksies tā dzīve, par kuru stāsta pēc šokolādes smaržojošās grāmatas, bet tā joprojām nesākas, un apkārt kļūst arvien baismīgāk un baismīgāk. Putenis ziemeļos gaudo un gaudo, bet te zem kājām dobji dun, kurn iztraucētā zemes dzīle. Astoņpadsmitais gads trauc uz beigām un dienu dienā vēršas arvien draudīgāks un skarbāks.
*
Sabruks sienas, no balti cimdotās rokas aizlidos izbiedētais vanags, uguns bronzas lampā nodzisīs, un Kapteiņa Meitiņu sadedzinās krāsnī. Māte bērniem teica: