— Dzīvojiet.
Bet viņiem vajadzēs ciest un mirt.
Reiz krēslas stundā, neilgi pēc mātes bērēm, Aleksejs Turbins, iegriezies pie svētā tēva Aleksandra, teica:
— Jā, mums klājas bēdīgi, tēv Aleksandr. Grūti aizmirst māti, un tad vēl šis briesmīgais laiks … Galvenais, es taču nupat pārbraucu mājās, domāju, sāksim dzīvot. .. un nu …
Viņš apklusa un, krēslainajā istabā pie galda sēdēdams, iegrima domās, un skatiens aizklīda tālumā. Baznīcas pagalma koki ar saviem zariem ieskāva arī garīdznieka mājiņu. Likās, turpat aiz mazā, grāmatām pieblīvētā kabineta sienas sākas biezs, pavasarīgs un noslēpumains mežs. Kā arvien vakaros, pilsēta dobji dūca, smaržoja ceriņi.
— Ko lai dara, ko lai dara, — garīdznieks mulsi nomurmināja. (Viņš arvien samulsa, kad vajadzēja runāt ar cilvēkiem.) — Tāds ir dieva prāts.
— Varbūt tas viss reiz beigsies? Varbūt vēlāk kļūs labāk? — Turbins nezin kam jautāja.
Garīdznieks krēslā sakustējās.
— Grūts laiks, grūts laiks, tas nav noliedzams, — viņš nomurmināja, — tomēr nevajag nokārt galvu. ..
Tad pēkšņi, izbāzis balto roku no melnā talāra piedurknes, viņš to uzlika uz grāmatu kaudzītes un atšķīra virsējo sējumu vietā, kur bija ielikta krāsaina, izšūtā grāmatzīme.
— Grūtsirdībai padoties nedrīkst, — viņš teica mulsi un tomēr nezin kāpēc ļoti pārliecinoši. — Padošanās grūtsirdībai ir liels grēks … Kaut gan, man liekas, pārbaudījumi vēl nāks… Jā, jā, lieli pārbaudījumi, — garīdznieks runāja aizvien drošāk. — Vai zināt, pēdējā laikā es arvien sēžu pie grāmatām, protams, tādārri, kas attiecas uz manu nozari, es lasu galvenokārt reliģiskās …
Viņš mazliet pacēla grāmatu, lai pēdējā gaisma no loga kristu uz tās lapām, un izlasīja:
— «Trešais eņģelis izlēja savu biķeri upēs un avotos; un tajos sāka plūst asins.»
Tātad bija balts, sarmains decembris. Tas strauji tuvojās vidum. Sniegainajās ielās jau manīja ziemsvētku mirdzumu. Astoņpadsmitais gads drīz būs galā.