Henrijs noņurdēja kaut ko ne visai laipnā tonī, un tad abi minūtes piecpadsmit sēdēja klusēdami, Henrijs raudzījās ugunī, bet Bills blenza acu lokā, kas mirguļoja tepat aiz ugunskura gaismas apļa.

—       Kaut jel mēs patlaban iebrauktu Makgarija fortā, — viņš atkal atsāka.

—       Izbeidz ķērkt savus «kaut jel»! — Henrijs sirdīgi uzbrēca. — Tev vēders samaitājies, tāpēc tu te ņaudi. Ieņem karoti sodas, tad tev noskaidrosies dūša un tu kļūsi jēdzīgāks ceļa biedrs.

Rītā Henriju pamodināja visnekrietnākie lamu vārdi, kas dedzīgi plūda pār Billa lūpām. Henrijs paslējās uz elkoņa un ieraudzīja, ka biedrs stāv suņu vidū līdzās no jauna sabikstītajam ugunskuram un, seju niknumā sa­viebis, neganti kulsta dūres pa gaisu.

—   Ēi! — Henrijs uzsauca. — Kast' nu atkal?

—   Frogs ir proml — skanēja atbilde.

—   Nē taču.

—   Kad es tev saku — jā!

Henrijs pielēca no guļvietas un metās pie suņiem. Viņš tos rūpīgi pārskaitīja un tad pievienojās ceļa biedram, nolādēdams visas mežonīgo ziemeļu varas, kas laupījušas tiem vēl vienu suni.

—       Frogs bija stiprākais suns visā pajūgā, — Bills no­beidza savu vārdu birumu.

—       Un stulbs tak viņš arī nebija, — Henrijs piemeti­nāja.

Tada bija otrā bēru runa divu dienu laikā.

Brokastis viņi paēda, drūmi klusēdami, un nartās tika iejūgti četri atlikušie suņi. Diena pagāja tieši tāpat kā visas iepriekšējās. Cilvēki, ne vārda nerunādami, smagi

so]oja caur sala stindzināto pasauli. Klusumu traucēja vienīgi vajātāju kaucieni, jo vilki neatlaidīgi sekoja vi­ņiem, neparādīdamies skatienam. Pēcpusdienā, kad iestā­jās nakts tumsa, kaucieni bija dzirdami arvien tuvāk, jo pēdu dzinēji, kā jau vilkiem parasts, pievirzījās ciešāk klāt; suņi satraucās, trūkājās un, panisku baiļu lēkmēs mētādamies, mudžināja iejūgu, vēl vairāk kaitinādami jau tā nomāktos cilvēkus.