— Tā, stulbeņi, nu jūs nekur nespruksiet, — Bills tovakar apmierināts noteica, atsliedamies pēc paveiktā darba.
Henrijs pameta vakariņu gatavošanu un pienāca paskatīties. Ceļa biedrs bija suņus ne tikai piesējis, bet pat izdarījis to pēc indiāņu paņēmiena — ar nūjām. Katram sunim ap kaklu bija apmesta siksnas cilpa, pie kuras piestiprināta pēdas četras piecas gara, resna nūja tik tuvu kaklam, ka suns ar zobiem siksnu nejaudāja aizķert. Nūjas otrais gals ar ādas siksnu bija cieši piesiets pie zemē iedzīta mieta. Suns nespēja pārgrauzt siksnu sev pie kakla. Nūja savukārt neļāva tam aizsniegt siksnu pie mietiņa.
Henrijs atzinīgi palocīja galvu.
— Tikai ar tādu paņēmienu varēs noturēt Vienausi, — viņš noteica. — Tas tev pārgrauzīs katru siksnu — gludi kā ar nazi un gandrīz tikpat ātri. Nu tie rītā visi būs tepat sveiki un veseli.
— Tā kā likts, — Bills apgalvoja. — Ja kaut viena suņa trūks, es rīt kafiju nedzeršu.
— Tie tur jo labi noģied, ka mums nav ar ko viņus noblietēt, — Henrijs piezīmēja, rīkodamies uz guļu, un norādīja uz zalgojošu loku, kas viņus ieslēdza. — Ja mēs varētu iebliezt barā pāris šāviņu, šiem uzreiz rastos bijība. Viņi tak ik nakti nāk tuvāk un tuvāk. Novērs acis no uguns un ieskaties labi cieši — re, turi Vai tu saredzi to vienu?
Kādu laiciņu abi vīrieši izklaidējās, vērodami, kā neskaidrās aprises kustas pie pašas ugunskura gaismas robežas. Ciešāk un ilgāk ieskatoties vietā, kur tumsā gailēja kāds acu pāris, pamazām varēja izšķirt dzīvnieka siluetu. Viņi pat varēja saskatīt, kā šie silueti pārvietojas.
Kāda skaņa suņu barā piesaistīja abu vīru uzmanību. Vienausis, izgrūzdams īsus, dedzīgus smilkstus, visā nūjas garumā rāvās pretī tumsai un reizi pa reizei uzklupa savai nūjai, trakā niknumā šķaidīdams to ar zobiem.
— Paskat, Bili, kas tur! — Henrijs čukstēja.
Pa ugunskura gaismas loku ar zaglīgām kustībām, virzīdamies sāniski, slīdēja kāds sunim līdzīgs dzīvnieks. Tā kustībās varēja jaust gan biklumu, gan nekaunību, tas piesardzīgi vēroja cilvēkus, taču galvenokārt visu uzmanību veltīja suņiem. Vienausis stiepās pienācējam pretī, cik vien atjāva nūjas garums, un aizrautīgi smilkstēja.