Tumsai uznākot, kaucieni gan no labās, gan kreisās puses, gan aizmugurē atkal ieskanējās tuvāk — tik tuvu, ka ne vienreiz vien vilcējsuņi pēkšņās izbailēs sāka mežonīgi lēkāt un raustīties.
Pēc viena šāda panikas radīta jucekļa, kad abi vīri atkal bija iedabūjuši suņus streņģēs, Bills teica:
— Kaut jel viņi būtu uzdūrušies kādam citam medījumam un atstājušies no mumsl
— Viņi šausmīgi krīt uz nerviem, — Henrijs no visas sirds piekrita.
Vairāk viņi neko nerunāja, līdz kamēr tika ierīkota apmetne.
Henrijs patlaban noliecies meta ledus gabaliņus burbuļojošā pupu grāpītī, kad viņu iztraucēja sitiena blākšķis, Billa iebļāviens un spalgs, sirdīgs sāpju rēciens suņu barā. Atsliedamies stāvus, viņš vēl paguva pamanīt, ka pār sniega klaju aizšaujas neskaidra ēna un pazūd tumsa. Tad viņš ieraudzīja Billu stāvam starp suņiem pa pusei uzvarētāja, pa pusei zaudētāja pozā; vienā rokā tas turēja resnu vēzdu, bet otrā — aiz astes sažņaugtu saulē žavēta laša pusi.
— Pusi laša tomēr pakampa, — Bilļs_ paziņoja, — toties ar rungu es viņam iegāzu pamatīgi. Dzirdēji, kā kvieca?
— Kāds ta šis izskatījās? —- Henrijs apvaicājās.
— Nepaguvu saskatīt. Četras kājas, rīkle, kažoks — pēc paskata suns kas suns.
— Jādomā, kāds piejaucēts vilks.
— Lai kas viņš būtu, velns saspēris, bet piejaucēts katrā ziņā — nāk šurp taisni barojamā laikā un kampj pēc zivs.
Tovakar, kad viri pēc vakariņām sēdēja uz garenās kastes, sūkdami pīpes, mirgojošo acu loks saslēdzās vēl ciešāk.
— Kaut jel izcēluši aļņu baru vai kādu citu medījumu, tad viņi aizskrietu tam pakaļ un liktu mūs mierā, — Bills noteica.