— Tas aptaurētais Vienausis tak nemaz nebaidās, — Bills klusu ieminējās.
— Tā ir vilcene, — Henrijs atčukstēja. — Nu ir skaidrs, kas noticis ar Fetiju un Frogu. Viņa kalpo baram par pievilinātāju. Viņa izmāna suni ārpusē, un tad viss bars metas tam virsū un rij nost.
Ugunskurā kaut kas nobrīkšķēja. Kāds apdegulis, ska}i sprēgādams, atvēlās sānis. Troksni padzirdis, svešais zvērs ar lēcienu pazuda tumsā.
— Henrij, man kaut kas nāk prātā, — Bills paziņoja.
— Kas tev nāk prātā?
— Man nāk prātā, ka šitā būs tā pati, ko es pamieloju ar rungu.
— Par to pat šaubu nav, — Henrijs atteica.
— Un vēl man gribas piebilst, — Bills turpināja, — ka •v} šitāda meža zvēra pazīšanās ar apmetnes ugunskuru ir v. aizdomīga un nedabiska.
^ — Sī te zina daudz vairāk, nekā jāzina kārtīgam vilkam, kas sevi cienī, — Henrijs piekrita. — Vilks, kas prot ierasties pie suņiem barošanas laikā, ir daudz ko pieredzējis.
— Vecajam Vilenam reiz bija suns, kas aizskrēja līdzi vilkiem, — Bills balsī prātoja. — Lai nu kurš, bet es to zinu labi. Es tak to nošāvu vilku bara vidū a]ņu ganībās pie Mazās Nūjas pārejas. Bet vecais Vilens raudāja kā mazs bērns. Teica, neesot savu sunīti redzējis trīs gadus. Visu laiku šis klaiņojis kopā ar vilkiem.
— Man domāt, Bili, tu esi trāpījis īstajā punktā. Sitā vilcene ir suns, tā ir daudzreiz ēdusi zivis no cilvēka rokas.
— Ja vien man radīsies izdevība, šitā vilcene, kas īstenībā ir suns, būs vairs tikai maitas gabals, — Bills paziņoja. — Mēs vairs nevaram atļauties zaudēt nevienu suni.
Bet tev atlikušas tikai trīs patronas, — Henrijs aizrādīja.