— Es nogaidīšu, kamēr Šāviens būs pavisam drošs, — skanēja atbilde.
No rīta Henrijs uzpūta pusdzisušo ugunskuru un pagatavoja brokastis sava ceļa biedra krācienu pavadījuma.
— Tu tik saldi gulēji, — Henrijs teica, modinādams Billu uz brokastīm, — ka es nevarēju saņemties tevi traucēt.
Bills samiegojies sāka ēst. Pamanījis, ka viņa krūzīte tukša, viņš sniedzās pēc kalijkannas. Taču tā atradās blakus Henrijam un nebija aizsniedzama.
— Paklau, Henrij, — Bills laipni izteica pārmetumu, — vai tu neesi ko aizmirsis?
Henrijs ārkārtīgi vērīgi palūkojās visapkārt un tad papurināja galvu. Bills pacilāja tukšo krūzīti.
— Kafiju tu nedabūsi, — Henrijs paziņoja.
— Vai tad visa jau cauri? — Bills izbijies noprasīja.
— Nu nē.
— Vai tu domā, ka tā kaitēs manai māgai?
— Nu nē.
Billa sejā iesitās karsts dusmu sārtums.
— Nu tad es varen nepacietīgi gribētu dzirdēt, lai tu rnan šito būšanu izskaidro, — viņš teica.
— Spenkers ir prom, — Henrijs atbildēja.
Bez steigas, kā jau cilvēks, kas savu nelaimi uzņem padevīgi, Bills pagrieza galvu un, tāpat sēdēdams, pārskaitīja suņus.
— Kā tas varēja notikt? — viņš apātiski apvaicājās.
Henrijs paraustīja plecus.
— Nezinu. Ja nu varbūt Vienausis pārgrauzis viņa siksnu. Pats viņš to izdarīt nevarēja, tas ir skaidrs.
— Nolādētais lops! — Bills runāja lēnām un savaldīgi, nekādi neizrādīdams trako niknumu, kas viņā virda. — Tā kā pats sev siksnu pārgrauzt nevar, šis ņem un pārgrauž siksnu Spenkeram.
— Lai nu kā, Spenkeram dzīves ciešanas tagad ir beigušās; jādomā, nu jau viņš ir sagremots un lēkā pa apkaimi divdesmit dažādu vilku vēderos, — tāda bija Henrija bēru runa trešajam zaudētajam sunim. — Iedzer nu kafiju, Bili!