Taču Bills papurināja galvu.
— Iedzer vien, — Henrijs vedinaja, paceldams kannu.
Bills pabīdīja savu krūzīti sānis.
— Lai lāsts pār manu galvu, ja es to darītu! Reiz esmu
teicis, ka nedzeršu kafiju, ja vēl kaut viens suns pazudīs, nu, tad arī nedzeršu.
— Trakoti laba kafija, — Henrijs viņu kārdināja.
Taču Bills palika nepielūdzams, ēda savas brokastis
sausas un ik kumosu noskaloja, nomurdēdams lāstu Vien- ausim par viņa pastrādāto nelietību.
— Šovakar es tos piesiešu tā, ka tie cits citu nevar aizsniegt, — Bills noteica, kad viņi devās ce|ā.
Viņi bija nobraukuši kādus simt jardus, kad Henrijs, soļodams priekšgalā, noliecās un pacēla priekšmetu, kam bija tizgrūdusies viņa sniegkurpe. Bija tumšs, saskatīt viņš nekā nevarēja, taču pazina to pēc taustes. Viņš pasvieda atradumu atpakaļ; atsities pret nartām, tas pārslīdēja tām pāri un nokrita uz Billa sniegkurpes.
— Varbūt tev uz priekšdienām vēl noderēs, — Henrijs sacīja.
Bills tikai novaidējās vien. Tas bija viss, kas atlicis no Spenkera, — nūja, ar kuru viņš bija ticis piesiets.
— Viņi to aprijuši pa tīro, — Bills konstatēja. — Nūja tik gluda kā stabule. Nograuzuši pat ādas siksnas no abiem galiem. Velnišķīgi izbadējušies, Henrij, un, kas zina, pirms mūsu ceļojums būs galā, viņi ķersies arī pie mums.
Henrijs nicīgi nosmējās.
— Vilki gan mani nav tvarstījuši, taču esmu piedzīvojis šo to vēl ļaunāku un tomēr ticis sveikā cauri. Lai tiktu galā ar tavu padevīgo kalpu, Bili, mans dēls, nu, tur nepietiek ar saujiņu uzbāzīgu vilku.
—_ Nezin vis, nezin vis, — Bills ļaunu vēstoši nomurmināja.
— Nu, kad iebrauksim Makgarija fortā, tad tu zināsi.
— Diez kādas lielās ticības man vis nav, — Bills palika pie sava.
— Tev ar veselību nav lāgā, tā visa nelaime, — Henrijs pamācoši noteica. — Tev vajag hinīna, vairāk nekā, un, tiklīdz mēs iebrauksim Makgarija fortā, es tev iebarošu zirga devu.