Bills norūcās, likdams saprast, ka nepiekrīt šādai diagnozei, un iegrima klusēšanā. Diena bija tāda pati kā visas iepriekšējās. Gaisma uzausa pulksten deviņos. Ap divpadsmitiem dienvidu apvārsni silti apmirdzēja neredzamā saule; tad sākās pēcpusdienas aukstais mijkrēslis, lai pēc trim stundām ieslīgtu tumšā naktī.
Tūlīt pēc tam, kad saule bija veltīgi izpūlējusies parādīties pie apvāršņa, Bills izvilka šauteni, kas bija aizbāzta aiz nartu sasienamām siksnām, un teica:
— Turies vien taisni uz priekšu, Henrij, es gribu iet un paskatīties, ko varēšu ieraudzīt.
— Labāk jau nu paliec pie nartām, — biedrs protestēja. — Tev atlikušas tikai trīs patronas, un vēl nemaz nav zināms, kas viss var gadīties.
— Kurš tad nu ķērc? — Bills uzvarētāja tonī apvaicājās.
Henrijs neko neatbildēja un gausi brida uz priekšu viens pats, kaut gan bieži pameta pa bažīgam skatienam atpakaļ uz pelēcīgo, vientuļo klajotni, kurā bija izzudis viņa biedrs. Pēc kādas stundas Bills viņu panāca, jo soļoja taisni, kamēr nartas bija spiestas līkumot.
— Vilki ir izklīduši uz visām pusēm pa plašu apkaimi, — viņš teica. — Viņi turas pie mums un reizē okšķerē arī pēc kāda medījuma. Redzi nu, viņi ir droši, ka mūs pievāks, tikai zina, ka mazlietiņ jāpagaida. Pa tām starpām viņi cenšas nepalaist garām neko ēdamu, kas gadās pa ķērienam.
— Tu gribi teikt — viņiem liekas, ka viņi mūs pievāks, — Henrijs zīmīgi aizrādīja.
Tomēr Bills to neņēma vērā.
— Es dažus redzēju. Pamatīgi izkāmējuši. Man domāt, tie jau nedēļām nav dabūjuši uz zoba neko citu kā vien Fetiju, Frogu un Spenkeru, bet viņu ir tik daudz, ka tur katram maz kas tika. Viņi ir šausmīgi kārni. Ribas — kā veļas beržamais dēlis, bet vēders pielipis pie mugurkaula. Tici man, viņi jau tuvu neprātam. Drīz vien tiem uznāks trakums, un tad tik turi acis vaļā.