Dažas minūtes vēlāk Henrijs, kurš tagad soļoja nartām nopakaļ, klusi, brīdinoši iesvilpās. Bills pagriezās, paskatījās, tad mierīgi apturēja suņus. Aizmugurē no takas līkuma, pa kuru viņi nupat bija izbraukuši, skaidri saredzams izrikšoja pinkains, slapstīgs radījums. Turēdams purnu pie takas, tas rikšoja īpatnējā, slīdošā, vieglā gaitā. Kad viņi apstājās, apstājās arī dzīvnieks, strauji pacēla galvu un vērīgi viņus aplūkoja; nāsis tam nemitīgi raustījās, it kā tvertu viņu smaržas un censtos tās izpētīt.
— Tā pati vilcene, — Bills čukstēja.
Suņi bija saguluši sniegā, viņš pagāja tiem garām un apstājās pie nartām blakus biedram. Kopīgi abi vēroja
neparasto dzīvnieku, kas dienām ilgi bija viņus vajājis un iznīcinājis pusi suņu aizjūga.
Pamatīgi nopētījis cilvēkus, dzīvnieks pagāja dažus solus uz priekšu. Tā tas atkārtojās vairākas reizes, līdz vilcene atradās vairs tikai nepilnu simt jardu atstatumā. Galvu paslējusi, tā pēdīgi palika stāvam līdzās egļu pudurim, skatījās un ošņāja, cenzdamās izdibināt vērojošos cilvēkus. Tās skatienā viedās ilgu pilnas skumjas, kā tas mēdz būt suņiem, bet šīm skumjām trūka suņa padevības. Tās bija skumjas, ko radījis bads, — negantas kā vilka ilkņi un tikpat nežēlīgas kā sals.
Zvērs bija daudz prāvāks, nekā vilki mēdz būt, pat novājējušā ķermeņa aprises liecināja, ka dzīvnieks pieder pie lielakajiem savā sugā.
— Plecu augstums gandrīz divarpus pēdu, — Henrijs aplēsa. — Un varu derēt, ka garumā daudz netrūkst no piecām pēdām.
— Dīvaina krāsa priekš vilka, — Bills kritiski norādīja. — Nav man vēl gadījies redzēt rūsganu vilku. Ši- tais jau manām acīm izskatās gandrīz vai kanēļa krāsā.
Protams, dzīvnieks nebija kanēļa krāsā. Viņa spalva bija visīstākais vilka kažoks. Pamatkrāsa bija pelēka, taču atsita tikko manāmu rūsganumu — mānīgu rūsganumu, kas parādījās un atkal izzuda, gluži kā nebijis: spalva bija pelēka, galīgi pelēka, bet ik pa brīdim tajā atvizmoja un nolāsmoja tik tikko jaušami iesārtas atēnas — ne tās varēja īsti uztvert, ne arī noteikt to nokrāsu.