— Jā, nudien izskatās kā liels pajūga suns, — Bills ieminējās. — Nemaz nebrīnītos, ja ieraudzītu to luncinām asti.
— EĪ tu, laika! — viņš uzsauca. — Nāc šurp, kā tevi tur sauc!
— Bet nebīstas no tevis itin nemaz! — Henrijs iesmējās.
Bills draudīgi pavēcinaja roku pret suni un skaļi iekliedzās, taču dzīvnieks pat nesatrūkās. Vienīga izmaiņa, ko varēja ievērot, bija aušīgāka piesardzība. Zvērs vel arvien novēroja viņus ar bada nežēlīgo skumju izteiksmi acīs. Viņi taču bija medījums, un zvērs bija izsalcis; ja vien uzdrīkstētos, tas labprāt nāktu un viņus apēstu.
— Paklausies, Henrij, — Bills ierunājas, neviļus pieklusinādams balsi līdz čukstam, jo pats vel nebija skaidrībā ar savām domām. — Mums atlikušas trīs patronas.
Taču šitais šāviens nu ir drošs kā bankā. Netrāpīt nav iespējams. Trīs mūsu suņi ir pagalam, un šitā būšana būtu jāizbeidz. Ko tu saki?
Henrijs piekrizdams pamāja ar galvu. Bills piesardzīgām kustībām izvilka aiz nartu siksnām aizbāzto šauteni. Viņš cēla to pie pleca, bet tā arī nepacēla. Jo tai pašā mirklī vilcene sāniski aizlēca no takas un pazuda egļu pudurī.
Abi vīri saskatījās. Henrijs gari un saprotoši nosvilpās.
— To gan man vajadzēja paredzēt, — Bills balsī pats uz sevi pukojās, bāzdams šauteni atpakaļ vietā. — Protama lieta, tāds vilks, kas māk ierasties pie suņiem barošanas laikā, zinās arī visu ko par šaujamrīkiem. Es tev saku, Henrij, šitais lops ir vainīgs visās mūsu neveiksmēs. Nebijis šīs vilcenes, mums ari šodien būtu seši suņi, nevis trīs. Un es tev saku, Henrij, es viņu dabūšu rokāl Viņa ir pārāk slīpēta, atklātā laukā tu viņu nenošausi. Bet es ierīkošu slēpni. Es viņu izsekošu biezoknī, tas ir tikpat droši, kā mans vārds ir Bills.