—  Tikai neaizklīsti pārāk tālu, — biedrs brīdināja.

—  Ja reiz viss tas bars klups tev virsū, tad trīs patronas tev nebūs vairāk vērts kā trīs bļāvieni ellē. Zvēri ir ne­ganti izbadojušies, Bili, ja viņi gāzīsies tev virsū, tad pagalam tu būsi.

Tovakar viņi apmetni ierīkoja agri. Trīs suņi nejaudāja vilkt nartas ne tik ātri, ne tik ilgas stundas, kā to darīja seši, un bija skaidri redzams, ka tie ir pārmocījušies. Arī cilvēki agri aizgāja gulēt, kad Bills iepriekš suņus bija piesejis tā, lai tie nevarētu sasniegt un pārgrauzt cits cita siksnas.

Taču vilki kļuva arvien pārdrošāki un ne reizi vien iz­traucēja cilvēkus no miega. Vilki pienāca tik tuvu, ka suņi aiz šausmām sāka trakot, tāpēc ik pa laiciņam va­jadzēja no jauna uzkurt uguni, lai nekaunīgos marodierus noturētu drošākā atstatumā.

—   Esmu dzirdējis jūrniekus stāstām, kā haizivis seko­jot kuģiem, — Bills piezīmēja, rāpdamies atpakaļ segās, kad atkal reiz bija izlīdis piemest zarus ugunskuram.

—   Nu, vilki ir sauszemes haizivis. Viņi savu amatu prot labāk nekā mēs abi, un ne jau pastaigas pēc viņi skrien mums pa pēdām. Viņi mūs pievāks. Viņi ir droši, Henrij, ka reiz pievāks mūs.

—   Viņi jau tevi pa pusei ir pievākuši, ja tu tik daudz

par to runā, — Henrijs nikni atcirta. — Ja cilvēks baidas iekrist grāvī, tad var uzskatīt, ka viņš jau ir iekritis. Bet tu jau līdz pusei esi vilkiem rīklē, ja spriež pēc ta, kā tu uzvedies.

—  Viņi ir pievākuši labākus vīrus nekā tu un es, — Bills atteica.

—   Ak, nu beidz reiz ķērkti Vairs nav jaudas tevī klau­sīties.

Henrijs nikni pagriezās uz pretējiem sāniem, taču jutās pārsteigts, ka Bills neizgāž līdzīgu niknuma brāzmu. Tas nemaz neizskatījās pēc Billa, ko skarbi vārdi viegli aiz­kaitināja. Pirms aizmigšanas Henrijs vēl krietnu brīdi prātoja par to, un, kad plakstiņi jau lipa ciet un snauda viņu pārņēma, prātā vēl palika pēdējā doma: «Billam, bez šaubām, sāk šķobīties nervi. Rītā vajadzēs viņu uzmun­drināt.»